Sociālais stāvoklis, izskats
Jānis bija „Radu” kalpu Māres un Andreja Baložu dēls. Puisis dzīvoja pie atraitnes Aijas Galdares (Zālīte) istabā, kas atradās Zaldātu kalnā, Galdaros pie upes. Būdai bija mazi lodziņi, no kuriem trīs bija aizbāzti ar lupatām, griesti pilni ar zirnekļu tīkliem, krāsnij stūri nodrupuši un apkārt visādi krāmi. Aijai jau bija trīs bērni – Māre, Zenta un Rūta - un Jānis kļva par to patēvu.
Jānim bija 32 gadi. Par izskatu nekas nebija minēts, tikai zilās acis: „Jānis pacēla savas zilās acis uz Aiju, (..).”, kuras vēlāk kļuva skumjas: „Viņa zilās, laipnās, skumju pilnās acis (..).”
Rakstura iezīmes
Jānis bija gudrs. Viņš nedomāja tikai par laicīgajām lietām kā, govīm, zirgiem, iztiku, puisis labprāt runāja arī par ķīmiju, ģeogrāfiju, viņam patika lasīt izglītojošas grāmata. Viņš filozofēja par to, kas ir mīlestība un, kas ir laime: „laime ir – nekā vairāk nevelēties”. Jānis zināja, kas ir ūdens: „ūdens pastāvēja no divām gāzēm, no kurām viena uzturēja degšanu, bet otra pati dega”, viņš zināja, kas ir saule un kas ir cilvēks.
Jānis labprāt arī strādāja. Viņš centās sakopt visu Galdaros, kur vien varēja iztikt bez līdzekļu tērēšanas. Drīz vien Galdari jau izskatījās daudz sakoptāki un cilvēks, ejot garām, varēja nojaust, ka tur iekšā dzīvo cilvēki. Puisis arī uztaisīja paceļamu un nolaižamu laipu, spaiņus, ar ko govīm pienest ūdeni, tupeles, karotes. Viņam patika strādāt, jo tad viņš varēja pārdomāt savu dzīvi un savas problēmas.
Jānis bija gļēvs. Viņš nespēja aiziet no Aijas, kaut arī redzēja, ka tā viņu krāpj, neļauj bērniem jauno patēvu iemīlēt, neatbalsta viņu un arī nemīl. Jānis visu laiku jūtas nelaimīgs, viņš nespēja pateikt Aijai, kas pietrūkst viņa laimei.
Jānis bija ļoti labsirdīgs, laipns. Viņš ne pret vienu neizturējās slikti. Aijas bērnus viņš mīļoja kā savējos. Ja Jānim kādreiz kaut ko savajadzējās, neviens viņam neatteica, it īpaši Pakalni, jo viņš bija gatavs strādāt un palīdzēt vienmēr, kad citam savajadzējās.
…
