Jūgendstils- mākslas stils 19.gs. beigās, 20.gs. sākumā. Raksturīgi saspriegti vijīgu līniju un augu vai arī ģeometriski ornamenti. Arhitektūrā ievadīja mūsdienu stilu sistēmu, kuras pamatā ir celtnes funkcionāli tehniskās substances (būvprogrammas vai tai atbilstoša telpiskā plānojuma, izmanto būvmateriālu un konstruktīvā risinājuma) mākslinieciski izteiksmīgs veidols.
Jūgendstilam varētu izvirzīt trīs "daļas"- eklektiskais jūgendstils, stila racionālistiskie strāvojumi, un nacionālais romantisms.
Jūgendstils radās 20.gs. sākumā kā reakcija pret vēsturisko stilu arhitektūru. Jūgendstils lika kvalitatīvi jauna tipa saikni starp utilitāri lietišķo un mākslinieciski izteiksmīgo. Jugendstila celtnes veidoja arhitektoniski māksliniecisko tēlu atvasinot no materiāli tehniskās substances: funkcionāli pamatotas telpiskā plānojuma struktūras. Šis stils rūpējoties par skaistumu visā apkārtējā vidē, to centās panākt mākslinieciski izteiksmīgi, veidojot pašu ikdienišķo lietu.
1904.gadā rakstā " Mākslas amatniecība" J.Asars:
" Par pamatu modernai dekoratīvai mākslai jābūt modernai būvniecībai... Būve jākonstruē no iekšienes uz ārieni, jārīko iekštelpas, pilnīgi lietderīgas un daiļas un to kārtībai tad jāpiemēro nama ārējais veids: iekštelpām un nevis fasādēm jābūt par izejas punktu".
Jūgendstils būtībā nesakņojas iepriekš pieņemtā, ārējā formā.
Arvien lielāku nozīmi ieguva būvmateriāli un būvkonstrukcijas, tie pavēra jaunas iespējas telpas organizēšanā.
Jūgendstila uzdevums- lietderīgo pārveidot skaistajā, tam nav formu viengabalainības, tādēļ attīstījās diezgan atšķirīgi tā novirzieni. Ahitektūrā no lietišķi dekoratīvām mākslām ienāca ornamentāli dekoratīvie motīvi- vertikāli stieptas proporcijas, liekti vijīgas vai viļņveidīgas līnijas, precīzi ģeometrizētas formas (veidotas gan plaknē, gan reljefā), stilizēti augu motīvi, asimterija, kontrasta princips. Bet jāievēro, ka ornaments jūgendstilā nav stilu veidojošais faktors.
…
