-
Jupiters
Nr. | Chapter | Page. |
Jupiters | 3 | |
Pavadonis Jo | 5 | |
Pavadonis Eiropa | 7 | |
Pavadonis Ganimēds | 8 | |
Pavadonis Kallisto | 10 | |
Izmantota literatūra | 11 |
Jupiters ir lielākā Saules sistēma planēta, kuras masa aptuveni divas reizes pārsniedz visu pārējo planētu kopīgo masu. Jupiters ir pavisam savādāks nekā iepriekš apskatītās Zemes grupas planētas, zināmā mērā tas atgādina līdz galam neizveidojušos zvaigzni, jo sastāv galvenokārt no ūdeņraža (75%) un hēlija (25%). Taču, lai šīs gāzu planētas dzīlēs varētu sākties kodoltermiskās reakcijas, Jupitera masai būtu jabūt ap 100 reižu lielākai nekā tā ir īstenībā. Interesanti ir matemātiskās modelēšanas rezultāti, ka, ja Jupitera masa tiktu pakāpeniski palielināta (pievienojot ūdeņradi un hēliju), tad tā izmēri gandrīz nepalielinātos, pieaugtu tikai blīvums. Tādējādi, Jupitera izmērs ir tuvu maksimāli iespējamajam gāzu planētu izmēram. Runājot par gāzu planētām (Jupiteru, Saturnu, Urānu un Neptūnu) jāņem vērā, ka tām nav cietas virsmas. Ūdeņraža un hēlija atmosfēras kļūst arvien blīvākas (samazinoties augstumam) un pāriet šķidra ūdeņraža okeānā. Nav tikai īsti skaidrs, vai fāzu pāreja notiek uz šķidruma virsmas, vai arī kādā biezākā slānī.
Jupiteram ir divi atšķirīgi diametri – ekvatoriālais diametrs (142984 km) un polārais diametrs (133 708 km), jo, kā jau ātri rotējošai gāzu un šķidrumu lodei (rotācijas periods ap asi ir aptuveni 0,41354 diennaktis), tam ir ievērojams saspiedums. Planēta kustas ap Sauli pa orbītu ar nelielu ekscentricitāti (e=0,0483), aptuveni 778 330 000 km (5,2028 AU) attālumā no tās. Jupitera apriņķošanas periods ap sauli ir 4332,71 dienas, bet vidējais orbitālais ātrums sastāda 13,07 km/s. Jupitera orbītas slīpums pret ekliptiku ir 1,308 grādi, bet tā rotācijas ass veido 3,13 grādu lielu leņķi ar planētas orbītas plaknes normāli. Brīvās krišanas paātrinājums uz Jupitera šķidrās (vai pusšķidrās) virsmas ir aptuveni 22,88 m/s2, kaut arī šīs gāzu planētas vidējais blīvums ir tikai 1,33 g/cm3.
Līdz 20. gs. Beigām Jupiters ir ticis pētīts ar piecu kosmisko aparātu palīdzību (Pioneer-10, Pioneer-11, Voyager-1, Voyager-2 un Galileo). Pirmie četri no tiem palidoja planētai garām, bet pēdējais vairākus gadus strādāja orbītā ap to. Galvenais šo aparātu izpētes objekts bija Jupitera atmosfēra, pavadoņu sistēma, kā arī lielā un komplicētā magnetosfēra. Bez tam zondes Galileo nolaižamais aparāts 1995. g. 7. decembrī veica 57 minūtes ilgu lēnu nolaišanos Jupitera atmosfērā, kuras laikā tas pavisam nolidoja ap 600 km, nolaižoties 157 km dziļumā zem mākoņu segas augšējās malas.
Jupitera ūdeņraža (89%) – hēlija (11%) atmosfēras augšējo slāņu temperatūra ir -112oC, un tie izskatās sadalīti gaišās un sarkanīgi tumšās joslās. Gaišas joslas sauc par zonām, bet sarkanīgi tumšās – par jostām. Novērojumi rāda, ka šajās joslās pūš spēcīgi vēji, turklāt pretējos virzienos blakus esošajās joslās. Uz joslu robežām veidojas komplicēta virpuļu sistēma, kā arī lielas cikloniem (gaišas) un anticikloniem (sarkanīgi tumšas) līdzīgas virpuļvētras. Jupitera augšējās atmosfēras košās krāsas
3.
ir atkarīgas no mākoņu slāņu augstuma – viszemāk saskatāmie slāņi ir zili, tiem seko brūni un balti, bet paši augšējie slāņi ir sarkani. Nav īstas skaidrības, kas nosaka šīs košās krāsas, un lielas cerības tika liktas uz zondes Galileo nolaižamā aparāta mērījumiem, tam šķērsojot trīs zināmos dažādas krāsas un sastāva mākoņu slāņus. Taču zondei, šķiet, „palaimējās” izvairīties no šiem mākoņu slāņiem, trāpot tieši tumšajā spraugā (caurumā)starp divām mākoņu joslām. Tādējādi netika noskaidrots nedz krāsu avots, nedz arī gūts pārliecinošs apstiprinājums hipotēzēm par mākoņu slāņu ķīmisko sastāvu (amonjaks, amonjaka hidrosulfīds un, iespējams, arī ūdens?). Savukārt Jupitera H/He atmosfēras augšējie slāņi izrādījās daudz blīvāki un karstāki, nekā sākotnēji bija domāts. Arī vēju ātrums tika reģistrēts daudz lielāks par gaidīto un pārsniedza 500 km/h. Turklāt zondei nolaižoties dziļāk šīs gāzu planētas atmosfērā, vēju ātrums pieauga, kas liecina, ka vēju un turbulences enerģijas avots ir paša s planētas izdalītais, nevis no Saules saņemtais siltums. Lielākais veidojums Jupitera atmosfērā ir Sarkanais plankums – liels anticiklons, kas pastāv jau vismaz 300 gadus (anticiklonu „mūža ilgums” uz Zemes ir ap 30 dienām) un kā mākoņu kalns paceļas pāri apkārtējiem mākoņu slāņiem. Pēc izmēriem Sarkanais plankums ir vairākas reizes lielāks par Zemi. Līdzīgi atmosfēras veidojumi(taču ne tik lieli un ilgstoši) novērojami arī citu gāzu planēti (Saturna un Neptūna) atmosfērās.
Jupiteram ir spēcīgākais magnētiskais lauks no visām Saules sistēmas planētām un lielākā magnetosfēra ar ļoti asimetriskām radiācijas joslām, kas t. s. „astes” zonā stiepjas vēl tālāk par Saturna orbītu. Planētas magnētiskā ass nesakrīt ar rotācijas asi, bet veido 10-15 grādu lielu leņķi ar to. Jupitera magnetosfēra ir ļoti komplicēta, un tajā notiek nekur citur saules sistēma nenovērojami savādi procesi. Tostarp vērojama elektriskā mijiedarbība ar pavadoni Jo, veidojot strāvas „caurules” no Jo uz Jupiteru, pa kurām plūst ap 5 miljonu ampēru stipra strāva lādētu daļiņu plūsmu veidā. Šīs plūsmas, mijiedarbojoties ar Jupitera H/He atmosfēru izsauc tās fluorescenci, t. i., stipras polārblāzmas Jupitera magnētisko polu rajonos. Jupitera magnetosfēra un elektriskās izlādes tā atmosfērā ir arī spēcīgs elektromagnētisko viļņu ģenerators dažādās radiodiapazona frekvencēs. Šie radiotrokšņi ir tik spēcīgi, ka pat uz Zemes ir uztverami ar pavisam vienkāršiem uztvērējiem un dažreiz pat traucē vājus radiosakarus.
…
Saprotami aprakstīts Jupiters un tā slavenākie un lielākie pavadoņi.
- Fizika
- Gāzu analizatori
- Jupiters
-
You can quickly add any paper to your favourite. Cool!Gravitācija, gravitācijas konstante, smaguma spēks
Summaries, Notes for secondary school5
-
Maiņstrāva
Summaries, Notes for secondary school1
-
Nemetāli
Summaries, Notes for secondary school1
-
Fizikas eksāmena biļetes
Summaries, Notes for secondary school2
-
Izotopi
Summaries, Notes for secondary school1