Kā palīdzēt bērnam ar garīgās attīstības traucējumiem
Iepazīsti mani tādu, kāds es esmu, nevis tādu, kā tu iedomājies.
Redzi mani tādu, kāds es esmu, nevis tādu, kādu tu gribi mani redzēt.
Citāds es nevaru būt, tādēļ pieņem mani tādu, kāds es esmu.
Prasi no manis to, ko es spēju, nevis, ko tu gribi sagaidīt no manis.
Arī man tāpat kā tev ir jābūt savai vietai zem saules.
Iemīli mani pelēku, baltu mani mīlētu visi.
Esi pret mani iecietīgs un es kļūšu labāks.
Palīdzi man, un tu pats kļūsi labāks.
Nekaunies par mani, es esmu tavs.
Nedusmojies uz mani, es taču tevi mīlu.
Es neesmu vainīgs par to, ka esmu savādāks nekā citi.
Sargi mani, es esmu tavs bērniņš.
Es esmu laimīgs, kad tu man uzsmaidi.
Man sāp, kad tu dusmojies uz mani.
Es gribu, lai man būtu daudz draugu.
Es baidos palikt viens.
Tas ir mulsinoši. Bērns ar garīgās attīstības traucējumiem sabiedrībā izraisa mulsumu, vainas, līdzjūtības izjūtu un neizskaidrojamas bailes, kas kopumā pret bērnu tiek vērsts kā noraidoša un izvairīga attieksme.
Pēdējo desmit gadu laikā arvien aktuālāks kļuvis jautājums par bērna ar speciālām vajadzībām audzināšanu un mācīšanu. Mūsu valstī vairums šo bērnu mācās speciālajās skolās. Vispārējās skolās šos bērnus sāka integrēt tikai pēdējos gadu desmitos.
Kā pareizi izprast bērnu ar speciālām vajadzībām, viņa izturēšanos, reakcijas, mīmiku, kā palīdzēt viņam? Jāņem vērā tas, ka šāda bērna intelekts funkcionē citādāk, mazāk produktīvi kā normālam bērnam.…