Sākot no psiholoģijas rašanās laika, ir nomainījušās daudzas teorijas par bērnu un bērnību. Bērnu psiholoģija kā atsevišķa zinātnes nozare ir salīdzinoši jauna. Jaunās paaudzes attīstību ir pētījuši daudzi psihologi, sākot ar Z.Freidu, viņa skolniekiem A. Ādleru, K.G.Jungu, Freida meitu A.Freidu, kā arī psihologi Ž.Piažē, Ē.Eriksons, D.Elkoņins, Ļ.Vigotskis, L.Kolbergs, un daudzi citi.
Bērna attīstība sākas jau ieņemšanas brīdī. Ja bērns nav gaidīts, ir nevēlams, sievietes zemapziņā un tālāk arī mazuļa zemapziņā var veidoties ievirze ar “liekā” sindromu. Vēlāk nevēlamiem bērniem var rasties saskarsmes grūtības, viņi var nevēlēties kontaktēties ne ar vienu. Jaunākie zinātniskie pētījumi liecina, ka bērns jūt mātes attieksmi jau embrija veidā. Viņš var atšķirt pazīstamas skaņas, grūtniecības laikā ieteicams ar mazuli sarunāties, dziedāt mierīgas dziesmas, lai bērns jūt labvēlīgu attieksmi pret sevi. Pēc nākšanas pasaulē bērns attīstās gan fiziski, gan arī garīgi. Personības attīstību psihologi saista ar saskarsmes un emocionālo attīstību.
No pirmajām dzīves dienām bērns attīstās kā sociāla būtne, viņš redz savus vecākus, savu ģimeni – pirmo paraugu saskarsmē, nākamās personības attīstības nosacījumu un avotu. Pirmajā dzīves gadā ir svarīgi rūpēties par zīdaiņa fizisko stāvokli, bet vislielāko ietekmi uz viņa turpmāko dzīvi atstāj emocionālais kontakts ar māti. Emocionālās saiknes starp māti un bērnu ietekme jūtama ilgus gadus, pat visu turpmāko mūžu. Ja bērna pamatvajadzības tiek apmierinātas, viņā veidojas komfortā pasaules uztvere, uzticēšanās pasaulei un citiem cilvēkiem, ja šīs vajadzības netiek apmierinātas, rodas bailīgums, nedrošība, neuzticēšanās, jaunības un agrā brieduma gados var rasties psiholoģiskās izolētības izjūta.…