Kārlis Skalbe ir ievērojams latviešu dzejnieks un pasaku meistars. Kārļa Skalbes pasaku mantojums ir skaitliski prāvs – 72 pasakas. Vispopulārākā pasaka ir 1904. gadā sarakstītā ,,Kā es braucu Ziemeļmeitu lūkoties’’, kurā izpaužas revolucionāras tendences, tomēr ,,Pasaka par vērdiņu’’ arī ir viena no viņa pazīstamākajām pasakām. Tā ir sarakstīta 1913. gadā un tai vairs nepiemīt revolucionārais gars. Autors bija iecienījis literārās pasakas žanru – autora pozīcijā centrēts žanrs, kam raksturīga augsta nosacītības pakāpe, fantastiskais pasaules uztverē un atveidē, tēlu, sižetu, motīvu un stilistikas neretā sakņošanās dažādu tautu folklorā, kā arī individuāli raksturi, sociālētiski vispārinājumi, filozofiskums, daudznozīmīgums un plaša stilistiskā palete. Šajā darbā autors risina savā laikā aktuālu estētikas un ētikas problēmu – mantrausību, kas, manuprāt, ir un paliks aktuāla problēma visos laikos.
Kārļa Skalbes literārā pasakā ,,Pasaka par vērdiņu’’ ir stāstīts par pirtnieku Ansi un precīzāk - par neizsmeļamas bagātības ietekmi uz viņa raksturu. Autora nostāja pret naudas vērtību ir izpausta viennozīmīgi negatīva - viņš bagātību neuzskata par augstākā mērķa cienīgu. Autors, pēc manām domām, uz pirmā vērtību pakāpiena liek cilvēcību. K. Skalbe ar pasakas galvenā tēla palīdzību parāda lasītājiem, ka nauda vien nevar nevienu padarīt laimīgu, piemēram, Ansis bija laimīgāks pasakas sākumā, kad viņš vēl bija parasts pirtnieks un viņam pie dvēseles nebija ne graša, nekā pasakas noslēgumā, kad viņš bija kļuvis par bagātu namīpašnieku.…