Nobeigums.
Pirms pārdomu rakstīšanas pārlasot sevis uzrakstīto šķiet, ka esmu gandrīz vai bumba ar stresa laika degli, kura jebkurā mirklī var sprāgt. Bet pati tā nejūtos. Un no tā visa man rodas jautājumi – ja jau es nejūtu izteiktu stresa klātbūtni darbā un visu joprojām spēju uztvert mierīgi un kontrolēt, tad kādēļ man sanāca uzskatīt tik daudz punktu? Vai tas ir tikai visas sākums? Šī, visticamāk, ir pareizā atbilde. Ar stresu jau esmu saskarusies un mans vistiešākais uzdevums ir neļaut tam izplatīties tālāk un, iespējams, iedzīvoties kādās veselības problēmās. Vēl secināju, ka stress nav tikai izdomājums, bet reāli bīstama slimība, kura var skart jebkuru. Pats galvenais nosacījums ir to laikus pamanīt un reaģēt. Nedrīkst ļaut stresam valdīt pār savām emocijām, jūtām un galu galā pašu dzīvi, kura ir dota, jo to var nodzīvot tikai vienu reizi. Nevajag to uzskatīt par normālu dzīves sastāvdaļu, jo tas vairāk bojā, nekā dod. Un vienmēr der atcerēties, ka ir daudz labāku lietu pasaulē, nekā darbs vai attiecības, kuras liek dzīvot pastāvīgā stresā. Dzīve ir jābauda un nevajag ļaut stresam to visu izbojāt.
…