Atšķirīgais kāzu ieražās.
Cik pasaulē atšķirīgu nāciju un kultūru, tik arī ieskatu par to, kam un kādam jābūt kāzu rituālam – kas būs tas, kas jaunajam pārim palīdzēs veiksmīgi uzsākt kopīgu dzīves ceļu un nodrošinās laimi nākotnē. Tāpat tradicionālajām dažādu valstu kultūrām ir savi ieskati par to, no kā tad noteikti jācenšas izvairīties.
No senajām latviešu kāzu tradīcijām joprojām populāra ir mičošana, kad ap pusnakti visi sapulcējas apkārt līgavai un līgavainim un, dziedot kādu tradicionālu dziesmu (piemēram: “Līgodama upe nesa” ), vedēji noņem līgavai vainagu (mūsdienās pārsvarā - plīvuru), nomainot to pret sievas aubi; līgavainim noņem pušķi no žaketes atloka un uzliek platmali. Vainagu un pušķi saņem kāds no radu vai draugu pāriem, kuri tādējādi kļūst par nākamo jauno pāri. Mūsdienās gan arī mičošana ir piedzīvojusi dažādas transformācijas. Piemēram, aubi aizstāj ar cepuri vai kādu citu krāšņu galvassegu, kas atbilst līgavas gaumei un priekšstatiem, vai pat pavisam iztiek bez tās. Te viss atkarīgs no jaunā pāra un vedēju radošā gara. Bieži vien arī plīvurs netiek nodots tālāk, bet paliek glabāšanā ģimenē kā mīļa piemiņa par kāzu dienu.
Somijā līgavai pēc laulību ceremonijas mēdza aizsiet acis, viņai apkārt pulcējās visas neprecētās kāzu viešņas. Līgava tvarstījās apkārt, līdz satvēra kādu, kam nodot vainagu, šo meiteni tad arī uzskatīja par nākamo līgavu.
Velsā līgavas pavadones saņem no līgavas dāvanā mirti. Ziedoša mirte paredzot nākamās kāzas.
Anglijas laukos līgava un viņas pavadones dodas uz baznīcu pa ziedlapiņām nokaisītu segumu, kas simbolizē gludu un priekpilnu dzīves ceļu, kad pāris ieiet baznīcā, sāk skanēt baznīcas zvani. Kad jaunais pāris no baznīcas iziet jau kā vīrs un sieva, tie zvana atkal, tikai citā toņkārtā (kādreiz ticēja, ka zvani aizgaiņājot ļaunos garus).
…