4. Motivējiet, kurš periods, režisors, virziens no tā, ko apguvām īsajā mācību periodā, jums ko deva, atklāja ko jaunu, varbūt – rosināja pašam šajā virzienā strādāt! Ja neviens – vienu no savām mīļākajām filmām - kāpēc tā par tādu kļuvusi, ko no šī stila, izteiksmes līdzekļiem, kinovalodas mēģināsit izmantot savā darbā.
"One flew over the cuckoo's nest" 1976.gadā saņēma 5 galvenos Oskarus (labākais aktieris, aktrise, režija, filma, scenārijs). Balstīta uz Kena Kizija (Ken Kesey) tāda paša nosaukuma bestsellera, filma stāsta par kabatzagļa Rendla Makmērfija (Džeks Nikolsons) nokļūšanu psihiatrskajā slimnīcā, kurā neviens viņu par īsti traku pat neuzskata, par bīstamu gan. Savas neiecietīgās attieksmes pret autoritāro galveno māsu Ratčedu (Luīze Fletčere) un neskaitāmo uzvedības pārkāpumu dēļ, viņš tomēr kļūst par vienu no "savējiem", vienu no trakajiem. Filmas režisors ir Milošs Formans, kurš reiz, kad viņam jautāts, kādēļ viņš, imigrants (Milošs Formans dzimis Čehoslovākijā), piekritis veidot tik "amerikānisku" filmu, atbildējis, ka reiz viņa māsa Ratčeda ir bijusi komunistu partija dzimtajā zemē, kura noteikusi ko drīkst darīt, ko nedrīkst, ko drīkst sacīt, ko nedrīkst. Aizliegums un kontrole ir tas, pret ko ir vērstas visas galvenā varoņa antipātijas. Iespējams, tas tik ļoti tiek izcelts tieši šīs režisora pieredzes dēļ, jo pat brīžos, kad māsa Ratčeda pacientiem liedz kaut ko, kas ir patiešām nevēlams un slimnīcā nepieļaujams, iezogas neviltota žēluma un pāridarījuma sajūta attiecībā pret slimajiem.Psihiatriskās slimnīcas vide ir autentiska, brīžiem šķiet, ka operatoram it kā notrīc roka, līdz brīdim, kad saproti, ka tas rada tādu klātbūtnes sajūtu, ka skudriņas skrien pa kauliem. Filma ir piesātināta ar aktieru tuvplāniem, kas liek noticēt viņiem no matu galiņiem līdz papēžiem. Ja runā par aktieriem - ansamblis ir izcils. Katrs individuāli ir iedzīvinājis savu varoni, it kā pilnīgi transformējies. Līdz brīdim, kad noskatījos šo filmu, es nekad neticētu, ja kāds man teiktu, ka Denijs De Vito ("Matilda", "Junior") un Kristofers Loids ("Back to the future", "Camp nowhere") var būt izcili dramatiskie aktieri, es, visticamāk, vienkārši pasmietos, jo šie vīri vislabāk zināmi par savām komiķu spējām. "One flew over the cuckoo's nest" viņi gan cieš katrs savā tēlā, gan spēlē vienotā ansamblī bez jokiem un liekas smiešanās. Džeks Nikolsons par Rendla Makmērfija lomu ieguva savu pirmo Oskaru. Vēlākajā 1980.gada "The shining" (kuru noteikti kādreiz apskatīsim), Nikolsons vienkārši atkārtoti pierāda, ka trakie viņam padodas. "One flew over the cuckoo's nest" darbības aizrautībā paceltās uzacis, kas veido apgāztus "v" burtus un platā, bet biedējošā smaidā savilktā mute iemieso galvenā varoņa ne īpaši stabilās psihes fizisko atveidu, kuru Nikolsons tomēr ir izveidojis kaut kā rotaļājoties. Vismaz tā šķiet. Tāda rotaļa ar skatītāju, jo, nezinot stāstu, tik tiešām, brīžiem paliek pat neomulīgi, jo neko nevar iepriekš paredzēt. Savukārt Luīze Fletčere, kurai šī filma atnesa pirmo un vienīgo Oskaru, savā perfektās, pedantiskās medmāsas Ratčedas tēlā ienes viskaitinošāko pedantismu un "burta kalpību". Miers, kas kā nostiepta stīga staro no Ratčedas ne līdz galam godīgā smaida, slēpj pārsteigumu par arvien jaunām pacientu idejām, kā nokaitināt māsu, kā šo miera "stīgu" saraut. Tas arī izdodas... Ne velti "One flew over the cuckoo's nest" ir tikusi ievietota filmu, kuru laikā vīrieši raud, sarakstā. Līdzpārdzīvojums ir tik spēcīgs, ka pat nākamjā rītā pēc noskatīšanās šķiet, ka tūliņ ir jānotiek kaut kam ārpus jebkādiem rāmjiem, neordināram, vienkārši sakot, nenormālam. Ja nelīs asaras, tad noteikti nāksies padomāt. Padomāt tā klusi pie sevis - vai tikai katrā no mums neslēpjas gan daļiņa māsas Ratčedas, gan daļiņa Makmērfija. Galvenais ir nedot vaļu ne vienam, ne otram. Kāpēc? Noskatieties filmu!
…
