Klasicisma, romantisma, reālisma un modernisma literatūra

Klasicisms (latīniski classicus - paraugs) ir mākslas stils un literatūras virziens no 17. gs. - 19. gadsimta vidum. Klasicisms izveidojās 17. gs. Itālijā, bet uzplaukst Francijā. Attīstījās pārejas laikā no feodālisma uz kapitālismu, saistīts ar apgaismību, filozofisko racionālismu. Par paraugu izvirzīja antīko literatūru un mākslu.
Klasicismam raksturīga idealizācija, racionālisms, norvatīvisms, orientācija uz vispārcilvēcisko, izteiksmes skaidrība un lakonisms.
Klasicismā vecās formas iegūst jaunu idejisko saturu, kā arī īpaša uzmanība tiek pievērsta cilvēka psiholoģijai.
Klasicisma estētika prasa:
idealizēt dzīves īstenību;
tēlot cildenus, atdarināšanas cienīgus varoņus, kas spēj personiskas intereses pakļaut valsts prasībām;
kompozīcijā ievērot tā saukto darbības, vietas un laika vienības likumu, tas nozīmē, ka daiļdarba centrā drīkst būt tikai viena darbības līnija, kas nedrīkst mainīt darbības vietu un darbības ilgums nedrīkst pārsniegt divdesmitčetras stundas.
Klasicisma īpašības:
izejas punkts - antīkā literatūra;
stingra prasība ievērot kanonus, kas stipri ierobežo rakstnieka individuālo pieeju, tādēļ dažreiz ir grūti atšķirt darba autoru;
tas ir racionāls stils, kas nepazīst fantāziju un emocijas;
viena no galvenajām klasicisma prasībām ir pēc idejiskuma un pilsonības.
Literatūrā klasicisma virziens splgtāko izpausmi guva 17. gadsimtā Francijā. Klasicisma teorijas pamatlicējs ir N. Bualo. Viņš radīja klasicima normatīvo estētiku, kas noteica literārā darba (galvenokārt dramatiska) kompozīciju, stilistiku, žanru dalījumu tā saucamajos cildenajos (traģēdija, poēma, oda) un zemākajos (komēdija, satīra, fabula) žanros.
Klasicismā tiek atzīti t.s. augstie žanri - odas, traģēdijas, varoņpoēmas, jo tajos var atveidot nozīmīgus notikumus, cildenas parādības.…