Šajā darbā „Klasiskā Demokrātija: Atēnas” (Classical Democracy: Athens) autors runā par demokrātijas modeli Atēnās un to, kā tas atbilst vai neatbilst mūsdienu izpratnei par demokrātiju. Autors salīdzina Atēnu demokrātisko iekārtu ar to, kāda valda mūsdienās, meklējot kopīgo un atšķirīgo, kā arī cenšas izzināt, vai tiešām Atēnu demokrātiskais modelis ir aizsākums mūsdienu modelim.
Autors uzskata, ka demokrātijas dibināšana Atēnās izveidoja centrālo iedvesmas avotu modernajai politiskajai domai, jo, kā tās politiskos ideālus, viņš min:
• pilsoņu vienlīdzību
• brīvību
• cieņa pret likumu un taisnīgumu.
Šie ideāli ir ietekmējuši politisko domāšanu Rietumos, lai gan tur ir dažas centrālās idejas, piemēram, modernais liberālais priekšstats, ka cilvēki ir indivīdi ar tiesībām, kas nevarēja pastāvēt Atēnās. Grieķu filozofu – Platona, Aristoteļa un Farrara darbi satur dažus rosinošākos un noturīgākos demokrātijas teorijas ierobežojumu novērtējumus. Tas ir ievērojams fakts, ka nav neviena antīkā grieķu demokrātiskā teorētiķa, kura rakstus un idejas mēs varētu ņemt kā detaļas vai pamatu klasiskai demokrātiskajai polisei. Atēnu demokrātijas idejas un mērķi ir pārsteidzoši izklāstīti slavenajā Perikla, dižā Atēnu iedzīvotāja, bēru runā, kurā tiek teikts: „Mūsu konstitūciju sauc par demokrātiju, jo vara ir nevis minoritātes, bet visu cilvēku rokās. Mēs esam brīvi un toleranti mūsu privātajās dzīvēs, bet publiskos notikumos mēs ievērojam likumus. Šeit katram indivīdam galvenie ir valsts, nevis viņa privātie notikumi.” Valdības princips bija arī dzīves princips: tieša līdzdalība. Un valdības princips pats par sevi bija balstīts uz tā, ko Perikls attiecina uz korektām debatēm.
…
