Klasiskās attīstības ekonomikas teorijas

Savā rakstā “The view from the trenches: development process and policies as seen by a working professional” Harbergers uzsver, ka “attīstības ekonomikas analīzē ir nepieciešams noteikt ekonomiskās attīstības veicinātājus” (sociālekonomiskos faktorus, parādības), kā arī šīs attīstības indikatorus (Harberger; 1999:7-8). Šis citāts pilnībā raksturo visas attīstības ekonomika teorijas, jo tās sākotnējā periodā vienmēr mēģina noskaidrot, kas ir ekonomiskās attīstības galvenie virzītāji un pēc tam arī izvirza jautājumu par nepieciešamajām veicamajām aktivitātēm politikas (policy) veidā.
Dažādu attīstības teoriju rašanās pēc Otrā Pasaules kara tiek skaidrota kā klasisko, Marksistisko teoriju nespēju skaidrot procesus kādi veidojās mazattīstītajās valstīs (Contreras; 1). Tādējādi izveidojās četri būtiski attīstības ekonomikas teorijas virzieni – strukturālisms (stucturalism), lineārs–pakāpju–attīstības modelis (linear-stages-growth model), neo-Marksistu jeb atkarības teorija (neo-Marxist or dependancy theory) un neo-klasiskā (neo-classical) teorija (Contreras; 1).
Klasiskās ekonomikas teorijas (tai skaitā arī Marksisms) aplūko tirgu un tirgus elementu attiecības, bet nepiedāvā plašu skaidrojumu ekonomiskajai attīstībai – tās var skaidrot resursu sadalījumu un efektīvu sadalījumu. Turpretim attīstības ekonomikas teorijas veras ne tikai uz resursu sadalījumu, bet vērš savu uzmanību uz stabilu ekonomisko izaugsmi, ka ilgākā laika periodā nodrošina labklājību lielākajai iedzīvotāju daļai attiecīgajā attīstības valstī. …