Komunikācijas līmeņi. Starppersonu komunikācija

Pastāv šādi komunikācijas līmeņi: 1) intrapersonālā (komunikācija notiek pašam ar sevi); 2) interpersonālā (komunikācija ar citiem – starppersonu komunikācija); 3) grupu; 4) masu; 5) organizāciju; 6) starptautiskā un starpkultūru.
Četru desmitgadu laikā zinātnieki ir koncentrējušies starppersonu komunikācijas nozares ievērojamajām pārmaiņām. Pārsvarā strappersonu komunikācijas nostādnes maiņa ir atkarīga no laika kādā mēs dzīvojam. Sociāla mijiedarbība arī veicina starppersonu darbību, kā arī attīsta personīgās attiecības ar citiem cilvēkiem. Šī komunikācija veicina sociālo procesu pieaugumu. Cilvēkus, kas piedalās komunikācijā, sauc par aktoriem.
Starppersonu komunikāciju var sadalīt vairākās teorijās, kas raksturo šīs komunikācijas atšķirību: 1. Starppersonu pielāgošanās teorijas. Tiek izskaidrots, kāpēc personas sociālajā mijiedarbībā sāk mainīt verbālo un neverbālo uzvedību, atbildot vienam uz otra darbību. 2. Vēstījuma izplatīšanas teorijas. Indivīdi veido attiecības ar citiem cilvēkiem, veidojot derīgu ziņojumu klausītājam. Veids kā izskaidrot variantus izsmalcināti un efektīvi no katra personīgā vēstījuma. Šis teorijas veids savieno vēstījuma iezīmes un galarezultāta nepieciešamību atklāties. Notiek mijiedarbība ar citiem. Pamatdarbība ir strukturāla vienība, kas ietver procedūras ierakstīšanu, ilgtermiņa asociatīvu tīkla veidojumu, kas sastāv no posmiem, tādējādi tiek paradītas darbības iezīmes rezultāti un situācijas. 3. Nenoteiktības teorijas. Tiek iekļaut sociāla mijiedarbība, kas pakļauti nenoteiktības stāvoklim. Pastāv ievērojama laika komunikācija. Var attiecināt dažādības privātā sevis atklāšanā, darbībā un informācijas izpētē. …