Mediju attīstība Latvijā balstās uz iekšējiem nosacījumiem (tradīcijām, kas veidojušās vēstures gaitā), uz arējiem iespaidiem (no Rietumiem un Austrumiem) un žurnālistikas infrastruktūru - profesionālo attīstību, izglītības iestāžu, mediju žurnālistikas, kā arī profesionālās preses un mediju pētniecības attīstības pakāpes. Ar mediju neatkarību saprotam vārda un informācijas brīvību ne vien kā individuālas, bet arī kā konstitucionālas tiesības, tā ir prese, kas nekalpo nevienai varai un, ar ko vara nevar manipulēt. Savukārt kvalitāte izpaužas kā attiecīgās sabiedrības procesa dalībnieku vienprātība par žurnālistikas un mediju dabu, būtību, uzdevumu un atbildību. Kvalitātes prasības izdodas definēt galvenokārt vispārēji, piemēram, mediju ētikas kodeksos, jo dažādu iemeslu dēļ dažādu mediju tipu, piemēram, kvalitatīvās un masu preses pastāvēšana visas kvalitātes prasības vienlaikus izpildīt nav iespējams. Kvalitātes prasības ir, pirmkārt, kompleksitātes mazināšana (atbilstība faktiem, vienkāršošana, saprotamība), otrkārt, aktualitāte (svarīgums), treškārt, oriģinalitāte (lasīšanas rosinājums un patstāvīga izpēte; pretēja jeb alternatīva informācija.), ceturtkārt, caurskatāmība/ refleksivitāte (ziņošanas apstākļu atklāšana un avotu kritika), piektkārt, objektivitāte (atbilstība faktiem, informatīvās vērtības rādītāju/atlases noteikumu ievērošana, ziņu un viedokļu nošķiršana, viedokļu daudzveidība, korektums un fona informācija. Mediju kvalitāte ir saprotama kā publicistiskās un ekonomiskās kvalitātes savienošana. Mediji ir svarīgs sabiedrības transformācijas faktors, kur sasniedzamais mērķis ir zināms un galveno procesa dalībnieku veicināts. Sistēmteorētiskie modeļi kopumā ņemot uztver transformācijas procesus ir kā attīstību no tradicionālās uz moderno sabiedrību un līdz ar to kā kopējās sabiedriskās sistēmas sastāvdaļu (atsevišķo sociālo sistēmu) nodalīšanos. Latvijas masu mediju gadījumā tas ir saistīts ar patstāvīgas no politiskās sistēmas nodalījušās mediju sistēmas attīstību.…
