Runas akts ir darbība, ar kuras palīdzību tiek izteikts runātāja nodoms. Klausītājam ir dota iespēja uzzināt, kādu iepriekš notikušu darbību.
Vispārīgi raugoties, kā lingvistiskās, tā nelingvistiskās darbības ir orientētas uz kādu noteiktu aktivitāti. Svarīgi ir zināt, ka runas akts no nelingvistiskās aktivitātes atšķiras ar to, ka tam ir vērtīgi un kvalitatīvi mērķi, kurus var sasniegt ar runas palīdzību.
Lielākās atšķirības, kas pastāv starp runas aktu un vienkāršu nelingvistisku darbību ir:
• Runas akts ir paš-interpretējoša darbība ar refleksīvu struktūru.
• Runas akts ir tieši virzīts uz savu mērķi.
Runas aktam var būt vairākas nozīmes, kas ir atkarīgas no situācijas. Lai pilnībā izprastu runas aktu, ir jāapzina apstākļi, kuru dēļ to varētu pieņemt kā ticamu.
Balstoties uz Searla teoriju, tika izstrādātas runas akta klasifikācijas:
• Pavēles runa – runātājs izskaidro kāroto stāvokli objektīvā pasaulē. „Pavēlētāji” var tikt kritizēti par veidu, kā tie gūst panākumus.
• Konstantā runa – runātājs skaidro kādu objektīvās pasaules sastāvdaļu, un dara to tādā veidā, kā gribētu izskaidrot dažādu lietu esamību.
• Regulējošā runa – runātājs skaidro, kādu sabiedriskās un sociālās pasaules sastāvdaļu, un dara to tā, kā gribētu pasludināt interpersonālās attiecības par leģitīmām.
• Ekspresīvā runa – runātājs atklāj kādu savas subjektīvās pasaules pusi, un dara to tā, it kā gribētu atklāt savu publisko pieredzi, uz kuras iegūšanu viņam ir īpašs talants.
Par sociālo kārtību sauc stāvokli, kad darbības un interakcijas tiek uztvertas kā psiholoģiskās un sociālās sistēmas, kas veido apkārtni un savstarpēji novēro viena otru.
Dzīves pasaule ir viens no komunikatīvās darbības konceptiem. Visā pilnībā tas izpaužas tikai tad, kad mēs „nostājamies” aiz komunikatīvās darbības veicējiem un skatāmies uz komunikatīvo darbību kā uz nebeidzamu, cirkulējošu procesu. Dzīves pasaule sastāv no priekšplāna un aizmugures plāna; tajā iekļaujas kultūra, sabiedrība un personīgā struktūra. Dzīves pasaule ir balstīta uz kultūras tradīcijām, institucionālo kārtību un identitātēm, kas izveidojas sociālajā procesā.
Komunikatīvā darbība un stratēģiskās darbības atšķiras ar to, ka pirmās veiksmīga virzīšana nebalstās uz indivīda racionāliem plāniem, bet vairāk tiecas pēc motivācijas un spēka izpausmes, lai varētu darbību izprast.
Lai attīstītos komunikatīvā darbība, ir jāsasniedz vēstījumu saprašana. To var panākt, atceroties, ka vēstījuma nozīme nevar būt pilnībā atdalīta no vēstījuma pamatotības vai ticamības. Tas nozīmē, ka vēstījuma nozīme nevar būt izolēta no vēstījuma konteksta.
Trīs galvenie jautājumi, lai starp runātāju un klausītāju veidotos atgriezeniskā saite, ir:
• Kas ar šo vēstījumu ir domāts?
• Kā šis vēstījums ir pateikts?
• Kādā veidā tiek lietots runas akts, lai šo vēstījumu nodotu?
…
