Viens no izcilākajiem komunitāristu pārstāvjiem ir M.Volzers, kas savā darbā „Taisnīguma sfēras” atklāj arī savus, līdz ar to- komunitāristu uzskatus un pamatnostādnes. Lielu uzmanību viņš pievērš ne tikai valstij, bet arī pilsētām. Viņš uzsver tādu nozīmīgu elementu kā piederība, kas ir īpašas attiecības ar valsti, kas balstās uz sabiedriskā līguma, lai nodrošinātu savu vajadzību apmierināšanu, un cilvēki šo līgumu pēc tā arī vērtē- kā tās tiek apmierinātas un nodrošinātas. Taču viena no šīm prasībām, kas valstij jāapmierina, ir pati sabiedrība- kultūra, reliģija un politika, pēc kurām visas pārējās vajadzības kļūst par sociāli atzītām vajadzībām. Komunitāristu galvenais arguments ir tas, ka cilvēki slēdz sabiedrisko līgumu, lai realizētu savas vajadzības, un atdalās no pārējās cilvēces, veidojot savu sabiedrību, savu kopienu. Un kopīgā dzīve ir gan nodrošināšanas priekšnoteikums, gan arī tās produkts.1
Sabiedriskā nodrošināšana ir gan vispārēja (kad sabiedrības resursi tiek izlietoti, lai dotu labumu visiem locekļiem vai to vairākumam bez sadales indivīdiem), gan konkrēta (kad labumi tiek reāli nodoti visiem sabiedrības locekļiem vai jebkuram no tiem). Komunitārisms lielā mērā koncentrējās uz cilvēku vajadzībām un to nodrošināšanu. Tas risina arī dažādus jautājumus par vajadzību hierarhiju, jo cilvēkam arī attiecībā uz savām vajadzībām ir dažādas prioritātes, un resursi ir ierobežoti, taču vajadzība ir sadalošs princips, kas drīzāk ir princips ar politiskiem ierobežojumiem , un šīs robežas var būt arī patvaļīgas pēc politiskā lēmuma, taču vajadzības kritērijs tomēr paliek būtisks standarts.2
Visās sabiedrībās ir pastāvējusi politiskā sabiedrība, kas nodrošina vai cenšas nodrošināt savu locekļu vajadzības tā, kā viņi tās izprot, un šim nolūkam tā vienmēr izmantojusi savu kolektīvo spēku- spēju vadīt, regulēt, ietekmēt un piespiest, taču politiskās varas izmantošana polemiska kļuvusi samērā nesen. Sabiedrisko nodrošināšanu kā starpnieki realizē amatpersonu grupa, kas šajā procesā bieži ievieš dažādas deformācijas, novirzot naudu un darbaspēku sev izdevīgā nozīmē. …
