Pasaulē nācis dzelzceļa strādnieka ģimenē. Dzimis 1893.gada 31.decembrī Rīgā, miris 1981.gada 30.augustā Rīgā. Gleznotājs. Mācījies Odesas mākslas skolā (1910), Rīgas Pilsētas mākslas skolā (1911 - 1915), Penzas Mākslas skolā (1915 - 1916).1916. g. K. Ubānu iesauc dienestā. Pēc atgriešanās Latvijā 1918. g. aktīvi iesaistās mākslas dzīvē. 1922. g. mākslinieks dodas studiju ceļojumā uz ārzemēm – Vāciju un Franciju.
1920.–1925. g viņš strādā par direktora vietnieku Pilsētas mākslas muzejā.
V. Purvītis uzaicina viņu par pasniedzēju Latvijas Mākslas akadēmijā. Šajā amatā strādā visu mūžu (no 1940. g. – docents Glezniecības katedrā, no 1946. g. – profesors).
Mākslinieku kopas "Zaļā puķe", "Rīgas mākslinieku grupas" biedrs (1919 - 1939), piedalījies "Sadarba" izstādēs. Izcils ainavists, intīmas noskaņu ainavas meistars, izsmalcināts kolorists. Gleznojis arī portretus, klusās dabas, aktus, darbojies grafikā, tēlniecībā, keramikā.
Saņēmis vairākus padomju okupācijas režīma apbalvojumus.
Darbojies gan Rīgas mākslinieku grupā (1919 - 39), piedalās Neatkarīgo mākslinieku biedrības rīkotajās izstādēs, “Sadarba” izstādē 1928.g. eksponē keramiku, “Zaļās Vārnas” grupas izstādēs. Kopš 1944. gada K.Ubāns bija Mākslinieku savienības biedrs.
Strādājis eļļas tehnikā. Agrīnajos darbos valda formu vienkāršojums, nosacītu krāsu saskaņas, 1920.gadu beigās, 1930.gados izveidojas individuāls stils, kurā dominē interese par plenēra glezniecību, kolorītu, apgaismojumu, niansēta tonalitāte, liriski romantiskas noskaņas. Gleznojis dabā konkrētas vietas, par būtiskāko atzinis tiešu, dzīvu, emocionālu dabas pārdzīvojumu. Iecienītākie ainavu motīvi - Rīgas nomales, Pārdaugava, Koknese, Pērse.
Personālizstādes sarīkotas Rīgā (1920, 1923, kopā ar L. Libertu, 1957 - 58, 1963 - 64, 1965, kopā ar P. Upīti, 1969, 1973, 1980, 1983, 1993 - 94), Cēsīs (1943), Rūjienā (1970), Liepājā (1971), Koknesē (1981). Piemiņas izstādes - Dolē (1987), Madonā, Liepājā (abas 1994), Portlendā (ASV, 1999). Mākslinieks piedalījies daudzās grupu izstādēs gan Latvijā, gan pasaulē.
Vairumā gadījumu mākslinieks darbus gleznojis eļļas tehnikā, tomēr ir arī akvareļi un zīmējumi. K. Ubāns uzskatāms par vienu no izcilākajiem latviešu koloristiem, viņa daiļrades galvenā tēma ir krāsa, tās toņu saskaņa, zīmējums kompozīcijās vienmēr pakļauts gleznieciskiem krāsas salikumiem.
Tēlotājā mākslā, neskatoties uz okupāciju laika grūtībām, īpaši uz materiālu trūkumu, strādāts tika diezgan aktīvi. Kaut gan Mākslas akadēmijas ēku savām vajadzībām bija okupējušas vācu karaspēka daļas un jaunas telpas ierādītas netika, pedagogi savu darbu nepārtrauca - darbnīcas izvietoja pa citām ēkām vai to vadītāju dzīvokļos. Pedagogi, neskatoties ne uz kādām grūtībām, turpināja pašaizliedzīgi darboties jaunās paaudzes sagatavošanā. Tie bija gandrīz visi latviešu mākslas lielākie dižgari: Kārlis Miesnieks, Valdemārs Tone, Konrāds Ubāns.
Lai gan mākslinieki darbojās diezgan radoši, darbos tomēr jautās kaut kāds salkanums, viduvējība. Var jau būt, ka pārmetumi izskan nevietā, jo laikmets visam, arī mākslai, uzliek savu zīmogu, un okupācija to neapšaubāmi darīja - pastāvēja taču noteikta prasība, ko un kā būtu vēlams attēlot un cildināt. Tikai tas ne vienmēr likās pieņemami, un, vai gan mākslinieku var piespiest radīt kaut ko tādu, par ko tas nav pārliecināts? Tāpēc mākslas darbos bija vērojama kavēšanās pagātnē, dabā. Un tomēr, neskatoties uz visām problēmām un valdošo neziņu par rītdienu, mākslas darbu kopējais profesionālais līmenis, kā allaž, bija teicams. Darbi gleznoti virtuozi, ar spīdoši parādītu triepienu rotaļu, bagātu un elegantu virsmas apdari. Šajā laikā dominēja liels ainavu un kluso dabu pārsvars salīdzinājumā ar portretu un figurālo žanru. Interesanti, ka arī gleznu noformējums mainījās līdzi laikam, modē nāca masīvi, pēc iespējas greznāk ornamentēti gleznu rāmji, kas gandrīz pilnībā nomāca gleznu.
…
