Baltu senvēstures pēdējā posmā pastāvēja aizvien vairāk apstākļu, lai drīzumā notiktu cilšu apvienošanās, valstu izveidošanās. Viduslaikos šis process tika pārtaukts Latvijas teritorijā, toties Lietuvas teritorijā tas turpinājās. 12./13. gs. mijā notika izteikta sabiedrības diferencēšanās, pastāvēja krusta kara draudi, bija vēlme nostiprināt savu kundzību apkārtējās teritoijās – visi šie apstākļi veicināja nepieciešamību apvienoties lietuviešu ciltīm.
Vispirms izveidojās zemju jeb novadu savienības, kuras 13. gs. kļuva par kunigaišu konfederāciju, 13. gs. 30. un 40. gados visā Lietuvā sāk valdīt Mindaugs.
Lietuvas valstī tika iekļautas visas lietuviešu zemes, kas atradās Nemunas upes baseinā, kā arī skalvji (prūšiem un kuršiem radniecīga baltu tauta), nadruvieši, daļa jātvingu, sēļu, etniski jauktās baltu un slāvu zemes Nemunas augštecē.
13. gs. 50. gados parādījās draudi Lietuvas valsts pastāvēšanai, jo starp Mindaugu un viņa radiniekiem, Volīnijas (Krievzemes kņazistes) kņazu, Livonijas politiskajiem spēkiem un vairākiem novadiem pastāvēja konflikti. Mindaugs to atrisināja, izraisot strīdus pretinieku nometnē, kā arī apsolot krīstīties un tādā veidā nostādot Livonijas ordeni savā pusē. Viņš kristījās 1251. gadā. 2 gadus pēc kristīšanās Mindaugs kronēts par Lietuvas karali. Tomēr, neskatoties uz kristietības pieņemšanu, Lietuva vairāk vai mazāk paliek pagāniska, toties pieauga Livonijas ietekme, kurai tika atdotas vairākas lietuviešu zemes. Sabiedrība reaģēja ļoti asi, un žemaiši savu neatkarību no Livonijas saglabāja, izcīnot uzvaru. Mindaugs 1260. gadā atsāka karu ar krustnešiem un atteicās no katoļu ticības. Sazvērnieki valdnieku nogalināja.
Šajā laikā Lietuvā valda krīze, dažādi draudi, notiek bieža lielkunigaišu maiņa (Tranaitis, Vaišelks u.c.) – šīs problēmas atrisina Traidenis, kurš no jauna apvienoja lietuviešu zemes. Ļoti nozīmīgi 14. gs. lielkunigaiši ir Vītenis, Ģedimins un Aļģirds, kuri nostiprināja valsti, atvairot biežos uzbrukumus. …