Eiropas kopienas politikas tika pieņemtas vairāku iemeslu dēļ. Tās bija nepieciešamas, lai iesāktu ekonomiskās integrācijas procesu. Neapšaubāmi, Kopīgās lauksaimniecības politikas izveidošana, kā arī kopīgās ārējās ekonomiskās robežas (tarifu) noteikšana padarīja Eiropas ekonomiskās kopienas darbību redzamu. Kopējām politikām bija noteicošā loma ekonomiskās integrācijas paplašināšanā un tās padziļināšanā. Kopīgās politikas bija nepieciešamas, lai būtu mierīgi dzīves apstākļi, drošība tautsaimniecības lietās, vienāds tiesības, dzīvesveida izvēles brīvība, savstarpēja solidaritātes izjūta, turība, dinamiska attīstība.
Pjērs Flimlēns uzskatīja, ka vajag pārnacionālo principu, brīvu tirgu kopienas iekšienē, savukārt regulēt ārējo tirdzniecību ar trešajām pasaules valstīm, kas nav kopienas sastāvā, nepieciešams izveidot fondu, kas sniegtu finansējumu lauksaimniecībai
Sisko Mansholts (Nīderlande)- likvidēt produkcijas pārpalikumus, iestājas par pārnacionālismu (savukārt Lielbritānija iestājas pret), uzskata, ka jāregulē ārējā tirdzniecība, iestājas par fonda izveidošanu un pašu lauksaimniecībai būt atvērtākai pret trešo valstu konkurenci.
Lielbritānijā Ekls uzskata, ka nav nepieciešams supernacionālisms un regulējama ārējā tirdzniecība ar trešajām pasaules valstīm, kā arī lauksaimniecībai jābalstās uz brīvu iekšējo tirgu.
Ikviena kopienas iestāžu darbība notiek zināmā mērā ciešā sadarbībā ar nacionālajām iestādēm. Kopienas tautsaimniecības pamatprincips ir brīvā konkurence.
Integrētās lauksaimniecības politika izveidojusies par tādu, kas atbilst ikvienas dalībvalsts interesēm, kā arī Kopienas interesēm. Problēmas rada pārprodukcija dažās produktu kategorijās vai arī atsevišķu dalībvalstu ietiepšanās, tad, kad attiecīgās KLP daļās jāsamazina finansiālais atbalsts. Lauksaimniecībā šodien nodarbināti 5% ES iedzīvotāji. Vairāk nekā puse ES budžeta ir veltīta KLP. Jāatzīst, ka pēc otrā pasaules kara Eiropas lauksaimniecība bija grūtos apstākļos. ASV palīdzēja ar pārtikas precēm un industriālajiem ražojumiem. Eiropas Savienības Kopīgās lauksaimniecības politikas uzdevumi:
• stabila pārtikas ražošana par pircējiem pieņemamu cenu;
• samazināti importa apjomi, resp., ārējā Kopienas solidaritāte;
• lauku iedzīvotājiem adekvāts (turības) līmenis;
• strukturālas pārmaiņas (uzlabojumi un modernizācija);
• vienots areāls investīcijām lauksaimniecībā, resp., iekšējā Kopienas solidaritāte, kā arī finanšu solidaritāte
• darbaspēka (pilsoņu) brīva kustība;
• brīva sacensība pakalpojumu jomā;
• kapitāla brīva kustība;
• saražoto preču brīva kustība;
• iekšējā tirgus aizsardzība;
• kopīgu standartu izveide, lai nodrošinātu augstu kvalitātes līmeni produkcijai;
Eiropas integrācijā skaļi ir izskanējis jautājums par to, kāda ir vienas valsts kā suverēnas šāda vienota tirgus sastāvdaļas attieksme pret citas ši paša tirgus dalībvalsts pilsoņiem. Ekonomiskā un monetārā apvienība (EMA) veido tautsaimnieciskās apvienošanās un monetāro sistēmu apvienošanās sintēzi.
Eiropas Savienības Kopējā lauksaimniecības politika tika izveidota 1957.gadā pēc Romas līgumiem, lai nodrošinātu garantētu pārtikas piegādi Eiropas Kopienai.
KLP pirmsākumi meklējami 1950. gadu Rietumeiropā, kuras sabiedrību bija iedragājuši kara gadi un kur lauksaimniecība bija izkropļota, nespējot nodrošināt iedzīvotājus ar pārtiku. Sākotnēji KLP galvenais mērķis bija paaugstināt pārtikas aprites produktivitāti, lai stabili nodrošinātu patērētājus ar pārtiku par pieņemamām cenām, kā arī lai garantētu ES lauksaimniecības sektora dzīvotspēju. KLP piedāvāja subsīdijas un garantētās cenas lauksaimniekiem, radot stimulu ražošanai. Zemkopības pārstrukturēšanai tika piedāvāta finansiālā palīdzība, piemēram, palīdzot ar investīcijām ne tikai fermu izaugsmē, bet arī vadības un tehnoloģiju attīstībā, piemērojoties tā brīža ekonomiskajam un sociālajam klimatam.
…
