Kritika

Efektīvs cilvēka ietekmēšana un pārliecināšanas līdzeklis ir kritika.
Kritika, ja to izsaka psiholoģiski pareizi, var būt ļoti pamudinoša un stimulējoša. Kritizēt ir jāprot, tikai prasmīgi kritizējot, var panākt vēlamo rezultātu un nesabojāt attiecības ar partneri. Liela daļa cilvēku vispār nevar kritizēt, jo viņiem ir grūti ieņemt “vecāku” pozīciju, vēl lielāka daļa cilvēku kritiku uztver kā iespēju izpaust savu agresiju un negatīvās emocijas. Šie cilvēki kritiku izmanto kā sodu partneriem. Šeit galvenais ir pazemot otru cilvēku, aizskart viņa pašcieņu, sevišķi efektīvi tas iespējams svešu un mazpazīstamu cilvēku klātbūtnē un izmantojot saskarsmes “ sabotierus ”- aizskarošus epitetus, pārspīlētus vispāŗinājumus, negatīvu motīvu piedēvēšana partnera uzvedībai u.c. “Kritika kā sods “vienmēr ir nekonstruktīva. Nekonstruktīvas kritikas galvenā pazīme ir cilvēka aizvainojums, sašutums, psiholoģiskā aizsardzība pat tad, ja mēs norādām uz konkrētām kļūdām. Neveiksmīgas kritikas galvenie cēloņi ir šādi:
Personības aizskaršana. Kritizēt drīkst tikai cilvēka rīcību un nevis personību. (“Nepraša”, “Egoists!”)
Saskarsmes “sabotieru” izmantošana.
Totāla cilvēka nosodīšana Kritizēt drīkst tikai par konkrētiem pārkāpumiem. (“Jūs vienmēr esat absolūti vienaldzīgi!”)
Kritikas barguma nesamērība ar pārākuma lielumu. (“Ar lielgabalu uz zvirbuļiem”.)
Fatalitāte. Cilvēka kritizēšana par to, ko veikt nav viņa spēkos. (“Šim darbam jūs esat par vecu!”)
Mentorisms ( pamācīšana, moralizēšana). (“Vairāk vajag uzklausīt padomus!”, “Nevajag izlekt ar savu muļķīgo iniciatīvu!”)
Pārmērīga emocionalitāte, partnera vainošana savu negatīvo emociju izcelsmē. (‘’Jūs man traku padariet ar savu šaurpierību!”)…