Krusta karu kustības rašanās un gals bija cieši saistīts ar pāvesta monarhijas likteni attīstītajos viduslaikos. Pirmo krusta karu uzsāka pāvesta valsts, un tā veiksmīgais iznākums nozīmēja to, ka izcilu uzvaru izcīnījis arī pats pāvests. Savukārt vēlākais krusta karu kustības pagrimums izrādījās viens no pāvesta laicīgas varas vājināšanas iemesliem. Tādējādi krusta kari ar vienlīdz lielām tiesībām uzskatāmi gan par pāvesta valsts vēstures, gan reliģijas vēstures sastāvdaļu. Turklāt nedrīkstam piemirst, ka līdz ar krusta kariem aizsākusies arī Rietumu pasaules koloniālisma politikas vēsture.
Pirmais krusta karš tika uzsākts 1095.gadā, jo palīdzību lūdza Bizantijas imperators Aleksijs Komnēns. Aleksijs cerēja atkarot Bizantijas teritorijas Mazāzijā, ko pirms neilga laika savā ziņā bija pārņēmuši turki. Rietumu algotņus kā papildspēku Aleksijs bija izmantojis arī pirms tam, tāpēc viņš vērsās pie pāvesta ar lūgumu pēc militārā atbalsta. Tomēr nepagāja necik ilgs laiks, un imperators atskārta – jādomā, juzdamies patiesi pārsteigts, - ka dabūjis nevis vienkāršu atbalstu, bet veselu krusta karu…