Pēc 1945. gada 8. maija visa Latvijas Republikas teritorija atkal tika iekļauta Padomju Savienības sastāvā. Augstākā likumdošanas un izpildu vara formāli piederēja Latvijas PSR Augstākajai Padomei un Ministru Padomei, kas pēc PSRS valdības un komunistiskās partijas norādījuma bija izveidotas jau 1940. gadā un visus kara gadus uzturējās Maskavā.
Kaut gan Padomju Savienības okupācijas laikā latviešiem nācās piemēroties un pakļauties jaunajiem dzīves apstākļiem, tomēr latviešu tauta centās saglabāt tās literatūras, mākslas, mūzikas un teātra dzīves tradīcijas, kas bija veidojušās jau gadu desmitiem. Tas gan nenācās viegli, jo visu veidu kultūras dzīves norisēs bija stingri jāievēro gan Staļina, gan Padomju Savienības un tās kompartijas izsludinātie likumi, visos iespējamos veidos un vietās jāslavina Padomju Savienības vara un jāapliecina, cik laimīgi mēs, latvieši, jūtamies, nokļuvuši Padomju Savienības aizgādniecībā. Kas šādai politikai nepakļāvās, to arestēja vai izsūtīja trimdā.
Izglītība. Vislielāko interesi komunistiskās partijas ideoloģiskie vadoņi pievērsa izglītības sistēmai, jo tai bija jāveido nākamie pārliecinātie komunisti. Tādēļ pēckara gados pamazām tika noārdīta neatkarīgās Latvijas laika izglītības sistēma. Turpmāk skolās galveno uzmanību veltīja komunistiskā pasaules uzskata veidošanai, mācību procesā apkarojot brīvdomību un ieaudzinot paļāvību tam, ka augstākstāvošu personu rīkojumi vienmēr ir pareizi un nav apstrīdami. Padomju valstij nebija vajadzīgas radošas personības, bet gan paklausīgi pavēļu izpildītāji. …
