Kultūra kā patstāvīga sabiedriskās dzīves parādība pirmo reizi tika interpretēta XVIII gadsimtā Apgaismības laikmetā.
Eiropā lietotājās valodās kultūras jēdziens līdz XVIII gadsimtam pārsvarā tika lietots ar priedēkli „agri” zemkopības (agriculture) sakarā vai raksturojot valodas un uzvedības līmeni, respektīvi, valodas kultūru un uzvedības kultūru.
Kultūras pētniecībā vēsturiski pirmais virziens jeb konceptuālā pamatsistēma (paradigma) radās, balstoties uz evolūcijas jēdzienu un koncentrējoties evolucionisma virzienā, kas Rietumu kultūras antropoloģijā bija izplatīts XIX un XX gadsimtā.
Evolūciju atzina jau antīkajā filosofijā, ticot dzīvās un nedzīvās dabas pārvērtībām saskaņā ar to iekšējās attīstības programmu.
Evolūcijas teorijas nostiprināšanos kavēja reliģiski kreatīva dogma par tā visa nemainību, kas ir radies Dieva gribas rezultātā.
XIX gadsimtā evolūcijas jēdzienu sāka attiecināt arī uz sociālajām parādībām un kultūru. Sāka nostiprināties viedoklis, ka arī cilvēku sabiedrībā atbalsojas evolūcijas principi un sabiedrības evolūcijas analīzei ir plašas zinātniskās perspektīvas.
No Eiropas zemēm par evolūcijas problemātiku jaunajos laikos vienmēr aktīvi interesējušies ir angļu zinātnieki.
Pasaulē plaši pazīstama ir angļu dabaszinātnieka Čarlza Darvina mācība – darvinisms – par sugu izcelšanos dabiskās izlases veidā. Darvinisma pamatā ir evolūcijas teorija.
Kultūras izpētē evolucionisma virziena pamatlicēji arī ir angļu sociologs Herberts Spensers un etnogrāfs Eduards Barnets Tailors.…