Kvantitatīvā un kvalitatīvā pieeja sociālajos pētījumos

Sociālie zinātnieki bieži koncentrējas uz dažādiem iemesliem cilvēku uzvedībai, tādējādi radot motivācijas, lai tiktu veikta izpēte. Viena no šādām motivācijām ir oficiālu teoriju pārbaudīšana. Svarīga figūra šajā motivācijā ir Talkots Parsons (Talcott Parsons), kas ir labi pazīstams modernās socioloģijas teorētiķu vidū. Savā profesionālajā darbībā Parsonu vadīja degsme izveidot „vispārīgu darbību teoriju”.1 Parsons uzskata, ka ir vispārīgi standarti vai orientācijas, kas nosaka cilvēka uzvedību attiecīgās situācijās: vispārējas, bieži sastopamas situācijas (universalistic) un specifiskas situācijas (particularistic). Parsona idejai piebiedrojās arī viņa Harvardas kolēģi – Samuels Stafers (Samuel Stouffer) un Džeksons Tobijs (Jackson Toby).
Kāda cita motivācija ir izpētīt nestrukturētas intereses. Bieži vien zinātnieki uzsāk pētīt, kādu interesi bez skaidras idejas par to, ko varētu gaidīt no intereses un tās attiecībām ar citām variācijām, kurām dažas nav līdz galam saprotamas. Par šo tēmu ir rakstījušas Džeina Robertsa (Jane Roberts) un Širlija Makleina (Shirley MacLaine). Tiek lietota arī praktisku pētījumu motivācija – zinātnieki iesasitās specifiskos pētījumu projektos, parasti ar praktisku dabu. Šo motivāciju parasti izmanto, lai iegūtu konkrētus, specifiskus faktus un zināšanas. Šādus pētījumus parasti pieprasa uzņēmumu vai personas, kuras iegūtos faktus vēlas izmantot nākotnē. Vēl kāda motivācija ir netīši pētījumi. Mūsdienās lielāko daļu pētījumu varētu saukt par netīšiem pētījumiem, zinātnieki to izmanto netieši, jo tiem ir spiediens, lai iesaistītos konkrētos pētījumos, projektos. Šim fenomenam ir divas galvenās kategorijas: 1-jaunāko fakultāšu studenti, kuru profesionālā attīstība ir atkarīga no zinātniskas publikācijas; 2-koledžas studenti, kuriem jāveic pētījums, lai izpildītu pētījuma metožu kursa prasības. 2

…