Kvazimodo raksturojums romānā "Parīzes Dievmātes katedrāle"

Kvazimodo piedzemdēja čigāniete, kura, nolaupot Gudulas meitu, apmainīja savu bērnu pret Esmeraldu. Tādējādi Kvazimodo nelaimīgais liktenis sākās jau bērnībā, kad Gudula aiznesa mazo uz atradēju silīti, domādama, ka viņas meitiņu nogalināja čigāni. Par laimi Kvazimodo pieņēma audzināšanā arhidiakons Klods Frolo, kurš izjuta lielu līdzjūtību pret šo mazo neglīteni. „Kreiso aci tam nosedza kārpa, galva bija dziļi iegrimusi plecos, mugurkauls – lokveidīgi izliekts, krūšu kurvis – pārlieku izgriezies, kājas – līkas; tomēr mazais likās dzīvotspējīgs, un, lai gan bija neiespējami saprast, kādā valodā tas šļupst, brēkšana pauda spēku un veselību.” Kvazimodo romāna gaitā nebija tādu cilvēku ar kuriem milzim bija tik ciešas attiecības kā ar Klodu. Kvazimodo cienīja savu audžutēvu. Klods Frolo deva bērnam vārdu, kurš par mazo spēja daudz ko pavēstīt. „Viņš nokristīja savu audžubērnu un nosauca to par Kvazimodo vai nu par godu dienai, kas viņš zēnu atrada, vai arī vēlēdamies ar šo vārdu raksturot, ka nelaimīgais, mazais radījums ir nepilnīgs, vēl tikai vispārējos vilcienos cilvēks.”
Kvazimodo bija Parīzes Dievmātes katedrāles zvaniķis. Tieši šis darbs 14 gadu vecumā padarīja Kvazimodo par nedzirdīgu. „…Kvazimodo kļuva kurls. Vienīgās durvis, kuras daba bija atstājusi tam plaši atvērtas uz ārpasauli, pēkšņi aizcirtās uz visiem laikiem.”…