Laboratorijas darbs klimatoloģijā

Saules radiācija, tās mērīšana

I.Saules radiācija
1. Insolācija – t.i. Saules radiācijas intensitāte uz Zemes virsmas. Insolācija (S’) ir tiešie Saules staru enerģija, ko saņem pie Zemes horzontālās melnas virsmas 1 cm2 vienā minūtē. Insolācijas intensitāte ir atkarīga no staru krišanas leņķa, tātad no Saules augstuma virs horizonta.

2. Solārais klimats- kuru iegūst aprēķinot Saules radiācijas siltuma sadalījumu pēc dažādiem platuma grādiem.

3. Buges formula – Saules radiācijas intensitātes noteikšanai pie Zemes virsmas ir šāda:
kur
S- tiešā Saules radiācijas intensitāte uz stariem perpendikulāras melnas virsmas 1 cm2 vienā minūtē;
S0- solārā konstante;
p- atmosfēras dzidruma koeficients;
m- atmosfēras slāņa biezums, izteikts atmosfēras optiskajās masās, kādas jāpārvar Saules stariem, lai nokļūtu līdz Zemes virmai.

4. Izkliedētās radiācijas- intensitāte skaidrā laikā atkarīga no Saules augstuma virs horizonta un atmosfēras dzidruma. Aptuveni puse no atmosfērā izkliedētās radiācijas aizplūst atpakaļ. Pasaules telpā un tikai puse nonāk līdz Zemes virsmai. Izkliedētā radiācija nosaka debess krāsu. Ja gaiss ir tīra, debesis izskatās zilas. Duļķainākā atmosfērā vairāk piejaucas baltā gaisma un debesis kļūst bālganākas. Mākoņainā laikā izkliedētās radiācijas sastāvs ir tuvāks tiešās radiācijas spektrālam sastāvam. Lielākā augstumā, kur ir gaisa retinājums, izkliedētās radiācijas intensitāte samazinās un debesis kļūst arvien tumšākas, kā to savos lidojums tieši novērojuši kosmonauti.…