Teorija
Katram cilvēkam laika un telpas uztvere un izpratne ir savādāka, kuru ietekmē katra individuālā pieredze un sajūtas, piemēram, manas pašreizējās domas par laiku ir, ka tas nepārtraukti skrien, bet es to nevaru noķert. Sajūta tāda, ka esi izmests no kopīgā virpuļa un netiec atpakaļ šajā dzīves ritenī. Uz visu it kā noskatās no malas, un, ja kaut ko cenšas satvert, tas paspēj izsprukt un aizskriet. Es jūtu pilnīgu laika trūkumu.
Katra individuālais laika un telpas redzējums veido kopīgo attiecīgā laikmeta un sabiedrības redzējumu. Jebkurā laika un telpas modelī ir vērojama konkrēta kultūra un tajos savijas konkrētas tā laika zināšanas ar subjektīvais redzējums. Vislabāk šīs laika un telpas uztveres atšķirības ir vērojamas aizvēsturiskajā sabiedrībā, kur visa dzīve un apkārtne tiek uztverta saistībā ar mitoloģisko pasaules uztveri. Mīti ir aizvēsturiskās sabiedrības esamības apzināšanās pamats. Uztvere pagātnes sabiedrībā bija dažāda. Labi uztvere vērojama tā laika mākslā, reliģijā, kā arī mitoloģiskajos stāstījumos. Visas pasaules telpiskais pamats ir patapināts no zemnieka sētas. Telpas un arī pasaules centrā atrodas viss labais, bet jo tālāk no centra, jo nezināmāks un draudīgāks, kur koncentrējas viss ļaunums. Antīkā sabiedrība uzskatīja, ka laiks ir nepārtraukts cikls, nebeidzams riņķojums, mūžīga atkārtošanās, tāpat kā mūžīga ir gadu maiņa, saule, lietus, sausums, kas periodiski nomaina viens otru. Cikls ir pilnība, kuru tikai ir jāprot saskatīt.
Kopš seniem laikiem telpa un laiks ir gan filozofu, gan citu speciālistu izpētes objekts. Sengrieķu domātāji telpu uzskatīja kā bezgalīgu tukšumu. Aristotelis bija pirmais, kas telpu uzskatīja par vietu kur tiek vērota dažādu ķermeņu stāvokļa savstarpējā mijiedarbība. Ņemot vērā zinātniskus pētījumus, amatieru novērojumus, vēsturiskas liecības un folkloras materiālus var iegūt objektīvu informāciju par telpas attīstību un būtību. Mūsdienu filozofija – telpu un laiku radikāli saista ar cilvēcisko eksistenci.
Telpas skaidrojumam viduslaikos nebija precīza formulējuma. To varēja formulēt kā “starptelpu” vai noteiktu vietu, ko aizņem kāds ķermenis. Telpa sakrita ar pasauli. Viduslaikos pret telpu pastāvēja divkārša vērtību skala, jo cilvēki slikti orientējās Zemes telpā, taču jebkurā savas eksistences momentā lielajā telpā šādi jautājumi neradās. Ļaudis izjuta sevi dzīvojam starp debesīm un elli, starp Austrumiem, kur atradās dievišķā paradīze, un Rietumiem, kur priekšā figurēja pastarā tiesa; labo pusi vērtēja kā labu, bet kreiso – kā sliktu. Telpa tika uztverta arī emocionāli. Emocionālās uztveres pamatā bija doma, ka telpa var nest gan glābšanu, gan iznīcību.
Viduslaikos viennozīmīgi bija pieņemts, ka visa pasaule, arī laiks un telpa, ir Dieva radīti.
…
