Latīņu valodas vēsturiskā fonētika par patskaņiem

SINKOPE
1.Īso psk-u redukcija=skaņas artikulācijas vājināšanās viduszilbēs sākuma intensitātes ietekmē dažreiz noveda līdz pilnīgam psk-a zudumam. Sinkope atkarīga no runas ātruma un izrunas skaidrības, tādēļ biežāk sastopama ikdienas sarunās, nekā oratoru runās. Tādēļ ir daudz dubletu.
P. caldus/calidus
2.Dažos vārdos sinkopētā forma kļuvusi par normu, citos līdzīgā situācijā saglabājās īsais psk
P. propter/breviter
3.vienādosapstākļos īsais psk ir jo īsāks, jo garāka tā vārda daļa, kas seko:
P. officina (*op(i)ficina) sink.asim
4.slēgtās zilbēs saīsināšanas procesam bija lielāka pretestība, psk. kvalit.izmaiņa it kā apstājās pusceļā. Sinkope š.g. vērojama reti:
P. iūstus (*iov(e)stos)
5.kad sinkope notika pēc „j” vai „v”, šīs skaņas ieguva psk-u raksturu, un tad, atkarībā no iepriekšējās skaņas dabas, notika sekojošais:
a)situācijā pēc lsk vokalizētie „j” un „v” kļuvis par zilbes centru, zilbju skaits nemainījās šādi.

…