Latviešu tradīciju dienas

• Miķeļi
Miķeļi jeb, kā tie vēl tiek saukti, Miķeļdiena ir latviešu rudens saulgrieži, kas, balstoties uz senču kalendāru, tika svinēti laikā ap 21. – 23. septembri, proti, laikā, kad dienas ilgums bija astronomiski vienāds ar nakts ilgumu. Senatnē Miķeļi tika svinēti trīs dienu garumā, katrā dienā veicot noteiktas, rituālas darbības. Mūsdienās Miķeļi nemainīgi tiek svinēti tikai vienu dienu – 29. septembrī. Jāpiemin, ka sākotnēji rudens saulgrieži, Apjumības un Miķeļi bija trīs, jēgas un satura ziņā atšķirīgi notikumi, kas tika svinēti atšķirīgos laikos, tomēr laika gaitā tie visi tika apvienoti ar Miķeļiem, lielā mērā saplūstot arī to tradīcijām. Miķeļi, līdzīgi kā citi saulgrieži, tiek atzīmēti arī citās pasaules malās, tomēr šo svētku nozīme un tradīcijas atkarībā no tautām un to kultūrām ievērojami atšķiras. Nosaukums “Miķeļi” radies no kristietībā godātā erceņģeļa Miķeļa jeb Mihaēla (“dievam līdzīgā”) vārda, kura vārda diena mūsdienās tiek svinēta arīdzan ap rudens saulgriežu laiku. Kā var noprast, šī diena ir pazīstama arī kā baznīcas svētku diena par godu virseņģelim Mihaēlam. Kristietībai ienākot Latvijas teritorijā, latviešu mitoloģijā minētās un rudens saulgriežos svinētās “apjumības” un “appļāvības” pakāpeniski aizstāja “Miķelis”. Miķeļdienas tradīcijas, kā teju visas latviešu tradīcijas, ir balstītas uz senlatviešu Miķeļu ticējumiem, proti, senatnē nekas netika darīts tāpat vien – katras tradīcijas un paražas pamatā bija apzināts ticējums. Vairākas Miķeļdienas tradīcijas bija saistītas ar Jumi, kas senlatviešu mitoloģijā ir druvu dievība, auglības un ražas daudzinājums un kas nāk no sākotnējām Apjumību tradīcijām.…