1. Trimdā pieņemtās rakstības atšķirības no Latvijā lietotās pareizrakstības.
2. Literārās valodas jēdziens.
Literārā valoda ir koptas runas un rakstu valodas formas, kas atbilst sava laika valodas kultūras normām.Svarīgākais nacionālās valodas paveids, kas ir saziņas līdzeklis visai tautai gan runā, gan rakstos. Literāro valodu runā kultūras un adminstratīvās iestādēs neatkarīgi no atrašanās vietas, literārajā valodā raksta un izdod grāmatas, žurnālus un laikrakstus, ko lasa visi sabiedrības slāņi. Literārā valoda ir kopts valodas paveids.Literārā valoda rodas noteiktos vēsturiskos apstākļos visbiežāk uz kāda viena dialekta pamata.
Latviešu literārās valodas attīstības gaita
Līdz šim nav tiešu pirādījmu, ka latgaļu, sēļu, zemgaļu vai kuršu valodā būtu bijuši raksti. Raksti senlatviešu cilšu valodās nav zināmi arī no 13.gs no šā laika ir saglabājušies vienīgi vietvārdi un personvārdu uzrakstījumi citās valodās rakstītā tekstā. 16.gadsimta beigās visu senlatviešu cilšu saziņas valoda jau bija latviešu valoda, bet savas rakstniecības latviešiem nebija. Vecākā saglabājusies grāmata latviešu valodā ir 1585.gadā. 16.gs latviešu grāmatu rakstītāji vāji pratuši latviešu valodu.16.gs grāmatu valoda ir tuva vidus dialektam, tā tolaik runāja vietās kur darbojušies tulkotāji. 19.gs.2.pusē apzināti sāka izkopt un pilnīgot rakstu valodu.Latviešu nācijai bija vajadzīgs vienots saziņas līdzeklis.Latviešu literārās valodas fonētika un gramatika vistuvākā ir Jelgavas apkaimes izloksnēm; vārdu krājuma lielākā daļa saskan ar Latvijas vidienes izloksnēm, taču literārās valodas leksika ir bagātinājusies arī ar citu Latvijas novadu vārdiem. Izkopta, pareiza un bagāta valoda ir kultūras vērtība.
Latviešu literārās valodas izveides avoti.
Par literārās valodas avotiem uzskatāmas tās valodas formas, kas veicinājušas literārās valodas veidošanos un pēc kurām iespējams spriest, kā ir notikusi valodas attīstība. Nacionālās literārās valodas avots ir tautasdziesmas, kurām piemīt seniskums.Otrs literārās valodas avots ir pirmsliterārās rakstu valodas. Trešais avots-tautā runātā valoda.
Latviešu valodas dialekti un izloksnes.
Latviešu valodu visos Latvijas novados nerunā vienādi.Izloksne – nelielā apvidū runāts valodas paveids.Latviešu valodā ir ap 500 izlokšņu. Latviešu valodas izloksnes var apvienot trīs dialektos – vidus, lībiskajā un aukšzemnieku.Dialekts – radniecīgu izlokšņu kopa.
-vidus dialekts iedalās – vidzemes vidus izloksnes; zemgaliskās izloksnes; kursiskās izloksnes.
-lībiskais dialekts – vidzemes lībiskās izloksnes; tāmnieku izloksnes.
-augšzemnieku dialekts – sēliskās izloksnes; latgaliskās izloksnes.
3. Mūsdienu latviešu literārās valodas kontakti ar citām valodām. Citu valodu tieša ietekme un tās pārvarēšana.
4. Latviešu valodas tipoloģiskais raksturojums.
Latviešu valoda ir sintētiska un fleksīva.
5. Lietvārds, tā vispārīgs raksturojums. Raksturot iespējamās nozvirzes no literārās normas lietvārdu lietošanā. Normas lietvārda darināšanā un lietošanā.
Lietvārdi jeb substantīvs ir patstāvīgi vārdi, kam piemīt kopēja nozīme – priekšmetiskums.
Lietvārdi nosauc priekšmetus, dzīvniekus, augus, dabas parādības, dazādas pazīmes, dažādus procesus, dažādus abstraktus priekšmetus.
Lietvārdiem piemīt dzimte (vīriešu un sieviešu), skaitlis (vienskaitlis un daudzskaitlis) un locījums (sešas deklinācijas). Ir grupa kopdzimtes vārdu, kam ir gan vīriešu, gan sieviešu dzimtes nozīme.
Vīriešu dzimtes galotnes ir: -s; -š; -is; -us; (dsk. –i).
Sieviešu dzimtes galotnes ir: -a (dsk.-as); -e (dsk.-es); -s (krāsns, pirts, uguns) (dsk.-is) (krāsnis, pirtis, ugunis).
Lietošanas īpatnības: 1.deklinējamo vārdu grupā lietvārds ir centrālā vārdšķira. Ar lietvārdu var būt izteikti visi teikuma locekļi. 2.Personvārdu un uzvārdu lietošana ir vēsturiski un sabiedriski nosacīta. Lieto vispirms lietojamo vārdu, tad uzvārdu. Ja personai ir vairāki vārdi starp tiem komatu neliek. Parakstīties nevar tikai ar uzvārdu vien, jābūt arī vārda pirmajam burtam. Uzvedības kultūras normām neatbilst kādas personas nosaukšana tikai uzvārdā neminot vārdu vai pieklājības frāzi. 3.Nav vēlams tekstu pārblīvēt ar lietvārdiem, kuriem izskaņas ir –šana,-šanās. 3.iesaistot teikumā pamazināmos lietvārdus jāatceras ka tiem piemīt dažādas nozīmes nokrāsa.
6. Iedzīvotāju nosaukumi pēc dzīves vietas un tautību nosaukumu veidošana.
7. Lietvārdu dzimtes lietošana profesiju nosaukumos un uzvārdos, atsevišķu vārdu lietojums.
…
