Latvija kā valsts, attīstības formās, 20.gadsimts

Cilvēkam ir jāapzinās, ka viņam ir sava etniskā dzimtene un piederība. Tas būtu, ka cilvēks pieder pie noteiktas cilvēku kopības. Viņiem ir sava valoda, sava kultūra, savi tikumi un paražas, savas tradīcijas. Cilvēka pašapziņa visaugstāk attīstās, kad pāriet nācijā. Katram ir savas etniskās jūtas un intereses. Un viņi cenšas, un grib realizēt savas etniskās intereses. Lai šo procesu varētu realizēt, etnosi mēģina veidot savu valsti. Pirmās valstis izveidojās, tad, kad saira pirmatnējā kopiena – tas ir tad, kad veidojās šķiras – mantīgās un trūcīgās. Veidojoties šķirām parādās šķiriskās intereses, un līdz ar to šķiras grib tās realizēt. Lai varētu realizēt ir vajadzīgs noteikts mehānisms un to veido valsts. Valsts – ir valdošās šķiras varas orgāns, ar kuru palīdzību tiek realizēta noteiktas partijas, vai šķiras intereses. Lai realizētu savas intereses šis slānis mobilizē visus savus spēkus. Mazākums šādi var uzspiest vairākumam savu gribu ar valsts palīdzību. Lai noteiktu valsti ir sekojošas pazīmes:
Valsts aparāts – ierēdņi ar kuru palīdzību, tiek realizētas valsts varas funkcijas;
Jābūt juridisko normu sistēmai – sava likumdošana;
(piemēram: nāves soda atcelšana, jo mēs ejam uz Eiropas savienību).
Jābūt noteiktai teritorijai, kur šie likumi darbojas – robežas;
Vēsturiski valsts ir unitāras un federatīvas valstis:
Unitāra – viengabalaina (Latvija, Polija….);
Federatīva – no dažādām pavalstīm (ASV, Krievija,….).…