Par noteicošo spēku Latvijā 1905.-1907.gada revolūcijas laikā kļuva labi organizētie latviešu sociāldemokrāti. Tie bija izveidojuši plašu preses tīklu un spēja atstāt lielu ietekmi uz visu Vidzemi un Kurzemi. Sociāldemokrātu aicinājumi ātri tika atbalstīti visā tautā. Divi lieli kongresi Rīgā - tautskolotāju un pagastu delegātu kongress - 1905.gada novembrī pievienojās sociāldemokrātu idejām un veicināja to izplatību. Tautā popularitāti ieguva J.Asars, J.Jansons-Brauns, J.Kroders un Rainis. Liela nozīme bija Raiņa dzejai un revolucionārajām dziesmām. Sociāldemokrātu vadībā gandrīz visos pagastos sāka veidoties jaunās varas dīgļi - rīcības komitejas. Rīgas sociāldemokrātu Federatīvā komiteja (1904.g. augustā tā apvienoja latviešu organizācijas un ebreju strādnieku savienības Bunda pārstāvjus, vēlāk tai pievienojās arī vācu, igauņu un lietuviešu sociāldemokrāti) 1905.gada rudenī rīkojās kā jaunās varasoorgāns.
Sociāldemokrāti saistīja nacionālo atbrīvošanu ar carisma gāšanu un prasīja Latvijas autonomiju demokrātiskas Krievijas sastāvā. Radikālāku programmu izvirzīja latviešu sociālisti - revolucionāri Miķeļa Valtera vadībā. Viņa publikācijā avīzē "Revolucionārā Baltija" iezīmējās prasība pēc Latvijas republikas, bet tā tolaik netika tālāk pamatota. Pozitīvi jāvērtē sociāldemokrātu aicinājumi strādniekiem solidarizēties neatkarīgi no viņu nacionālās un reliģiskās piederības. Tas palīdzēja atbrīvoties no nacionāliem aizspriedumiem. Rīgas un Liepāja strādnieki vienoti stājāsopretimomelnsimtniekuomēģinājumiemosarīkotoebrejuograutiņusounotie neizdevās.
Cīņa par vēsturisko taisnību bija nežēlīga un prasīja lielus upurus. Revolūcija tika brutāli apspiesta. Latvijā iebruka cariskās varas militārie spēki - soda ekspedīcijas, kurās aktīvi piedalījās arī vācbaltieši. Tauta zaudēja ap 13 000 cilvēku - kaujās kritušo, nošauto, uz Sibīriju izsūtīto. Cariskā patvaldība saglabājās, bet dažos jautājumos tā tomēr bija spiesta piekāpties. Tauta izjuta nedaudz vairāk brīvības sabiedriskajā dzīvē. Uz laiku tika pārtraukta latviešu skolu rusifikācija (1913.gadā atkārtojās mēģinājumi aizliegt latviešu valodas lietošanu skolās). Krievijā pastāvēja Valsts dome, un tā sāka pārvērsties par konstitucionālu monarhiju. Četrās domēs (1906.-1917.g.) parlamentārās darbības pieredzi ieguva vairāki Latvijas politiķi: J.Čakste, J.Ozols, A.Priedkalns, J.Goldmanis, J.Zālītis u.c.
Patvaldība joprojām turpināja realizēt šovinistisku nacionālo politiku. 1908.-1913.gadā tā kļuva īpaši nežēlīga. Valdošās šķiras atriebās revolucionārajām malienēm - Somijai, Polijai, Latvijai, Gruzijai. Valsts mēroga šovinistiskās kampaņas sekoja cita citai. Latvijas laukos bija vērojami kolonizācijas mēģinājumi. Kurzemes kroņa muižās valdība centās izmitināt krievu zemniekus, kas tai šķita uzticamāki. Savukārt barons K.Manteifels kā pretsvaru "dumpīgiem" latviešu zemniekiem aicināja...
…
