Latvijas ārpolitika (1918. - 1921.)

Lielas cerības latvijas starptautiskajā atzīšanā tika saistītas ar Parīzes Miera konferenci, kas norisinājās no 1919.gada janvāra līdz 1920. gada janvārim. Ievērojot to, ka Latvijas delegācija tieši piedalīties Miera konferencē nevarēja, galvenais tās darbības veids bija iesniegumu piesūtīšana konferences komisijām un kontaktu uzturēšana ar konferences vadītājiem un dalībvalstu pārstāvjiem. Visas savas darbības laikā (23.01.1919.-15.12.1919.) Latvijas delegācija Antantes valstu valdībām un Miera konferencei iesniedza 34 dažādus iesniegumus. Taču, saskaņā ar Latvijas diplomāta Oļģerta Grosvalda liecībām, nekādas atbildes uz tiem faktiski nesaņēma.
Kā galvenais šīs Latvijas delegācijas neveiksmes iemesls uzskatāma Sabiedroto pārstāvju pārliecība, ka padomju vara Krievijā ir pagaidu parādība, un nevēlēšanās ignorēt Baltijas valstu agrāko piederību Krievijas impērijai. Baltijas valstu nākotnes noteikšana tika atstāta izlemšanai nākamajai Krievijas Satversmes sapulcei. Miera konferences ietvaros 1919.gada 6.maijā izveidotās speciālās Baltijas komisijas vadītājs Esmē Hovards (Howard) maija beigās sarunā ar Latvijas ārlietu ministru Zigfrīdu Meierovicu, lika viņam saprast, ka Latvijas valdībai būs jāsamierinās ar Anglijas valdības jau doto “pagaidu atzīšanu”, jo krievu pretlielinieciskās aprindas “stingri uzstājoties pret Latvijas neatkarību”. E.Hovards gan neizslēdza iespēju, ka nākotnē situācija varētu manīties un Latvija varētu tikt atzīta de iure.
Kaut gan Parīzes miera konferencē Latvijas delegācijai neizdevās panakt savas galvenās prasības izpildi, noteikti rezultāti tomēr tika sasniegti.…