Latvijas diplomātijas vēsture 1918.-1940.

Secinājumi.

Latvijas vēsturi daudzos tās posmos noteica un ietekmēja ģeogrāfiskais izvietojums, atrodoties starp Padomju Krieviju un Rietumeiropu, Latvija nepārtraukti atrādījās agresīvu citu valstu interešu sadursmes.
Latvijas starptautiskā atzīšana tika panākta laikā, kad Eiropā sāk valdīt demokrātija, kas noteica tās ārpolitikas vispārējo orientāciju un pamatvērtības. Starptautiskajā arēnā Latvija uznāca kā Parīzes miera līgumos fiksētas jaunās miera kārtības aizstāve un starpvalstu sadarbības principu piekritēja.
1918. – 1919. gadā svarīgas vācbaltiešu valstiskuma uztvere neizrietēja no tautā pastāvošā viedokļa un bija pretrunā ar vispārdemokrātiskajām prasībām, kuras tobrīd spēkā uzturēja Antante.
20gs. trīsdesmito gadu beigas, Latvijas īstenojama ārpolitika neatrādījās tik augstā līmenī, kad par ārlietu ministru bija Z.A. Meierovics. Daudzas lietas bija laistas novārtā un diplomātijas loma valsts struktūrā zaudēja savu iepriekšējo ietekmi.
Vēl ilgus pēc Latvijas Valsts rāšanas vācbaltieši neapzinās ka Latvija ir neatkarīga un vēl ilgi vācbaltieši grib lai Latvija vai nu iedod īpašas privilēģijas vāciešiem, vai nu kļūst par Vācijas hercogisti tā pat ka Livonijas laikos.
Kopumā var secināt, ka vācbaltiešu attieksme pret latviešiem un Latvijas valsts bija diezgan negatīva un viņi nepieņēma Latviju ka neatkarīgu republiku. Vācbaltiešiem bija izdevīga Latvijas pakļautība vai Vācijai vai Padomju Krievijai. Kad Latvijas teritorijā valdīja Padomju Krievija vāciešiem saglabājas privilēģijas. Latvijas republikas neatkarība nozīmētu privilēģijas zaudējumu izglītības, ekonomikas, politiskas jomās.
…