Kopš 1988. gada, kad Latvijā sāka veidoties zemnieku saimniecības, to skaits 1996. gadā ir pārsniedzis 74 tūkstošus. Tāpat darbu turpina arī atsevišķas paju saimniecības. Diemžēl kultūras identitāti, dabas resursus un lauku apvidu izdzīvošanu nopietni apdraud lauksaimniecības krīze, tāpēc ir nepieciešams darīt visu iespējamo, lai apturētu šo negatīvo tendenci un veicinātu cilvēku labklājību un dzīves apstākļu uzlabošanos lauku apvidos.
Lai jauni, darbīgi cilvēki izvēlētos dzīvi laukos un neaizplūstu uz pilsētām, vairāk uzmanības jāveltī tādiem pozitīvajiem aspektiem, kā labi dzīves, brīvā laika pavadīšanas un rekreācijas priekšnoteikumi. Jārūpējas par pievilcīgu ainavu saglabāšanu un izkopšanu.
Zemi savā īpašumā ieguvuši cilvēki ne tikai ar atšķirīgu izglītības līmeni, bet arī ar atšķirīgām zināšanām kā lauksaimnieciskajā ražošanā un saimniekošanā, tā arī ar iespējām nodarboties ar citiem saimniekošanas veidiem laukos, kas būtu cieši saistīti ar lauksaimniecisko ražošanu. Viens no tādiem veidiem ir lauku tūrisms, kas jāattīsta un jāvada, balstoties uz tā ilgtspējīgu plānošanu, jo tikai tāds tūrisms var dot ievērojamus ekonomiskus labumus, izslēdzot nopietnas vides un sociālās problēmas.
Patreiz zemnieku izglītošanas un konsultēšanas darbu veic dažādas organizācijas, sākot no Lauksaimniecības universitātes, dažādām vidējām un profesionālajām mācību iestādēm un beidzot ar privātajiem uzņēmējiem. Būtisku lomu zemnieku apmācībā ieņem Latvijas Lauksaimniecības konsultāciju centrs, kurš pēc LR Zinātņu akadēmijas Filozofijas un socioloģijas institūta un Baltijas studiju centra izdarītās aptaujas laukos, ir to organizāciju vidū, kam zemnieks visvairāk uzticas.
Patreizējā laika periodā laukos trūkst vienojošas konsultatīvas un izglītojošas sistēmas, kas spētu palīdzēt lauku iedzīvotājiem izvēlēties vispiemērotāko saimniekošanas veidu, lai celtu savu labklājību un uzlabotu dzīves apstākļus tur pat uz vietas.…
