Jēdzienu "Šķidrie kristāli" ieveda vācu fiziķis Otto Lēmans 19.gs. otrajā pusē, lai raksturotu vielas stāvokli, kas nav ne šķidrs, ne kristālisks. Pētīt šādu vielu stāvokli viņu pamudināja austriešu botāniķis Frīdrihs Reinicers, kurš 1888.gadā Vīnes ķīmiķu biedrībā ziņoja par holesterīna fizikāli ķīmisko īpašību pētījumiem. Reinicers bija ievērojis, ka holesterilbenzoātam ir divi kušanas punkti un ka šo temperatūru tuvumā novērojami interesanti krāsu efekti. Vielas kristāli vispirms kūst 145, 5 C temperatūrā, veidojot duļķainu gaismu izkliedējošu šķidrumu. Paaugstinoties temperatūrai, pie 178, 5 C šķidrums kļūst dzidrs.
Lēmans bija kristalogrāfs, kurš izveidoja polarizācijas mikroskopu. 2 gadu laikā pēc dažādiem eksperimentiem Lēmans tiešām konstatēja tādu vielu stāvokli, kad tā ir ne šķidrums, ne cieta viela. Šādā stāvoklī vielai piemīt gan kristāliskas vielas īpašības (piem. dubultlaušana), gan šķidruma īpašības (plūstamība).
Šķidro kristālu var iedomāties kā šķidrumu, kurā visas molekulas ir vienādi orientētas (kā kristālā), bet molekulu smagumcentri kustas haotiski (kā šķidrumā).
Atkarībā no simetrijas pakāpes šķidros kristālus iedala trīs grupās: nematiskie (organiski savienojumi, kuri sastāv no garām adatveida molekulām, viszemākā simetrijas pakāpe.; molekulu orientāciju var viegli mainīt ar ārējā elektriskā lauka palīdzību), smektiskie un holesteriskie.…
