Biogrāfija, filozofisko uzskatu pamatnostādnes.
Ludvigs Feierbahs dzimis 1804. gada 28. maijā Landshūtē (Bavārijā). Tajā laikā viņa tēvs bija ievērojams jurists kriminālists Anselms Feierbahs. Garīgais klimats ģimenē, tieksme pēc izglītības noteica arī Ludviga interešu lomu. 1822.gadā pēc vietējās ģimnāzijas beigšana viņš iestājās slavenajā Heidelbergas universitātē, lai studētu teoloģiju. Taču vēlme studēt teoloģiju apsīka : viņu nevilināja lekciju dogmatiskais raksturs, atrautība no aktuālām cilvēciskās esamības problēmām. Feierbaha uzmanību Hēidelbergā spēja piesaistīt vienīgi Kārļa Dauba lekcijas, kuras radīja Feierbahā interesi par filozofiju. Tādēļ viņš devās studēt Berlīnes universitātē, kur tajā laikā strādāja Hēgelis. Jau 1824. gadā viņš īstenoja savu ieceri. Divu gadu laikā Feierbahs noklausījās visas Hēgeļa lasītos kursus. Hēgeļa ietekmē aizvien vairāk nostiprinājās Feierbaha noraidošā attieksme pret dogmatismu. Tādēļ Feierbahs nolēma saraut visas saites ar teoloģiju un pievērsties filozofijai. Pēc Berlīnes universitātes beigšanas 1828. gadā Feierbahs Erlangenes universitātē aizstāvēja disertāciju ``Par vienoto, vispārējo un bezgalīgo prātu``. Disertācijas galvenā ideja ir vispārējā un bezgalīgā prāta primaritāte attiecībā pret atsevišķu, galīgu domājošu subjektu.
L. Feierbaha filozofija iezīmēja robežu pāreju no Jauno laiku filozofijas mērķiem, ideāliem un ilūzijām uz jauno pasaules uzskatu – materiālistisku vēstures izpratni. Feierbahs kā klasiskās vācu filozofijas pārstāvis pauž jauno laiku kultūrai un racionālisma tradīcijām dziļi radnieciskus uzskatus. Kā ``nākotnes filozofijas`` vēstnesis viņš vistiešākajā veidā sagatavo augsni marksistiskās filozofijas attīstībai. Tieši robežsituācija starp diviem laikmetiem filozofiskās domas attīstībā piešķir Feierbaha jaunradei savdabīgumu – tās spēju un vienlaikus arī vājumu. …
