Marksisms. Vēsturē iegājis kā principiālā alternatīva liberālajam individuālismam, kas dominē R civilizācijā kopš 16.gs. K. Markss. Marksisma pamatakmens ir vēsturiskais materiālisms. Vēstures gaitu nosaka saimnieciskā dzīve un materiālā ražošana jeb kā Markss to dēvēja “ekonomiskā bāze”. Sekojot Hēgeļa ieskatiem, Markss uzskatīja, ka vēsturei ir raksturīga dialektiska attīstība, risinot iepriekšējā perioda pretrunas un tā sasniedzot augstāku attīstības pakāpi. Šķiru cīņa- centrālais elements. Vērojama kapitālistiskajā sabiedrībā. Runājot ar K. Marksa vārdiem, tā ir vēstures lokomotīve, jo darba ļaudis cīnās par ražošanas procesā radīto vērtību vienlīdzīgāku pārdali. K. Markss uzskatīja, ka šķiru cīņa jaunajos laikos kulminēs proletariāta revolūcijā, kuras rezultātā tiks likvidēts privātais īpašums, ekspluatācija un galu galā tiks izveidota komunistiska sabiedrība, kur dzīve būs veidota pēc principa “No katra pēc viņa spējām, katram pēc viņa vajadzībām”. Radikālākais izvērsums – komunisms. Revolūcijas teorija, Ļeņins. Vēlāk Staļins. Cenšoties ātrāk sasniegt komunistiskās sabiedrības mērķi, padomju līderi veica fundamentālus saimnieciskās dzīves pārkārtojumus, pilnīgi likvidējot privātīpašumu un ieviešot plānveida ekonomiku. PSRS ekonomiskā krīze 80.gados pierādīja, ka šāds modelis nav dzīvotspējīgs. Daudz niansētāks marksisms attīstījās pēc II. Pasaules kara. Saglabājot K. Marksa idejas, šeit tika uzsvērta vēstures dialektiskā daba un cilvēka kā racionālas būtnes ietekmes iespējas. Tādējādi cilvēks vairs nebija ekonomiskajai bāzei pakļauta marionete, bet drīzāk darbojās kā vēstures veidotājs. Ņemot vērā grandiozās pārmaiņas pasaulē un neizjūtot īpašas simpātijas pret Padomju Savienību, R-Eiropas politiķi formulēja eirokomunisma pamatprincipus. …
