Sižets:
Savstarpēji saistītu notikumu virkne, kas veido stāstu.
Jēdziens “sižets” ir viens no biežāk izmantotajiem, runājot par notikumu aprakstu literārā darbā. Aristotelis “sižetu” definē kā “epizožu secību”. Taču pastāv arī citi jēdzieni, kas palīdz lasītājam uztvert atšķirību starp “reālo” pasauli un tās atspoguļojumu literārajā darbā.
Seimūrs Čatmans (Seymour Chatman) izšķīra stāstu (notikumus to “dabiskajā” secībā) un diskursu (stāstu, kāds tas izstāstīts stāstījumā, strukturētu sižetu, kura forma saskaņota ar stāstījuma mērķiem). Šī nošķiršana aptuveni atbilst V.Propa (V.Propp) ierosinātajam kontrastam krievu formālismā starp fabula un sjuzet. Tikai sjuzet ir strikti literārs termins, savukārt fabula – jēlmateriāls, kam nepieciešama autora veikta organizēšana.
Citi zinātnieki (piemēram, Genete (Genette)) apspriež arī tādas jomas kā “kārtība”, “temps” vai “ilsgtamība”, kā arī “biežums”. Kārtība attiecas uz stāstījuma līmeņa maiņu. Stāstījuma/diskursa kārtība var neatspoguļot stāsta kārtību. Iespējami atmiņu uzplaiksnījumi vai pāragri spriedumu, kā arī kāda agrāka notikuma tūlītēja neizstāstīšana.
Sižetu sastādošie elementi:
A. Konflikts – cīņa starp pretējiem spēkiem.
1. Cilvēks pret cilvēku – ārēja cīņa starp diviem vai vairākiem indivīdiem.
2. Cilvēks pats pret sevi – iekšēja cīņa, kas saistīta ar jūtām un lēmumu.
3. Cilvēks pret dabu – ārēja cīņa starp cilvēku un dabas elementiem.
B. Sarežģījumi – mazāki konflikti, kas veicina darbības kāpumu.
C. Kulminācija – pavērsiena punkts stāstā, emocionāli vissakāpinātākais brīdis (personāžam, ne lasītājam).
D. Darbības kritums – notikumi, kas ved pie atrisinājuma.
E. Atrisinājums – konflikta iznākums.
Sižets ir notikumu vai epizožu virkne, no kuras sastāv stāsts un kas atspoguļota nozīmīgā secībā. Tā attiecībā pret stāstu ir aptuveni tas pats, kas karte ceļotājam. Gluži tāpat, kā iespējami dažādi kartes mērogi, arī sižets var tik izstāstīts vairāk vai mazāk detalizēti. Tas var ietvert personāžu domas vai sacīto, tāpat kā viņu darbības, taču neietver aprakstu un analīzi, kā arī parasti koncentrējas uz svarīgākajiem notikumiem.
Tā kā sižetu no visiem literārā darba elementiem visvieglāk iespējams saprast un izteikt, mazāk pieredzējuši lasītāji to tiecas vienādot ar darba saturu. Kad viņiem jautā, par ko tad darbs ir, viņi, iespējams, atbild, ka tas ir par kādu cilvēku, kurš kaut ko konkrētu dara vai ar kuru kaut kas notiek – nevis, ka tas ir par kādu noteiku cilvēku tipu vai ka tas atspoguļo būtisku ieskatu kādā dzīves jomā. Mazāk pieredzējuši lasītāji lasa galvenokārt sižeta dēļ; pieredzējuši lasītāji cenšas izlastīt to, kādas atklāsmes par personāžu vai dzīvi varētu būt paustas ar sižeta palīdzību. Tie, kuri galvenokārt lasa sižeta dēļ, parasti augstu vērtē sižeta komplicētību vai nežēlīgu fizisku darbību. No vienas puses, viņi var vēlēties shēmas un intrigas, jauktas identitātes, maskēšanos, slepenas vēstules, slepenas misijas, pārgalvīgus ceļojumus, izglābšanos par mata tiesu. Protams, tajā visā nav nekā slikta, un dažkārt to piedāvā arī pati labākā literatūra. Taču, ja lasītāju apmierina tikai šādus elementus ietveroši stāsti, viņi līdzinās cilvēkiem, kuri spēj izbaudīt vienīgi garšvielām pārsātinātus ēdienus. Fiziskā darbība kā tāda beigu beigās ir bezjēdzīga. …
