Kaupo (vidusaugšvācu valodā: Kōpe; ? – 1217) - Turaidas novada lībiešu vecākais, Indriķa hronikā pielīdzināts karaļiem( Indriķa hronika, VII, 3), gan tikai nosacīti – „ it kā karalis”. Uzskata, ka Kaupo ir pirmais, kas Turaidā kristījies, un ka kristoties ieguvis vārdu Jēkabs – Kaupo. Valodnieks J. Mēgiste gan izteicis pieņēmumu, ka Kaupo vārds saistāms ar igauņu „kupjas”, „kubjas”, kas nozīmē „vagars”, „stārasts”. (no Atskaņu hronikas komentāriem)
Viņa(Kaupo) valsts aptvēra vēlākos Turaidas un Krimuldas novadus, kļuva par Rīgas bīskapa Alberta vasali. Pāvesta apdāvināts, piedalījās tās karos pret savu tautu.(Latvju enciklopēdija)
1217.gadā kaujā ar igauņiem pie Pālas upes (tagad Pērnavas upes pieteka Navesti), Kaupo mira, smagi ievainots no šķēpa dūriena, un, būdams bez mantiniekiem, dāvināja savas zemes kristīgām baznīcām Vidzemē. Līķi sadedzināja, kaulus (vai sirdi?) apbedīja Kubeseles (Ķisbeles) baznīcā. (Latviešu konversācijas vārdnīca, 16338.sl.)
Pirmo reizi Indriķa hronikā Kaupo minēts IV nodaļā (1200.g.), kad bīskaps Alberts prasa ķīlniekus no līvu vecākajiem, tai skaitā arī Kaupo, neuzticēdamies viņu mieram. „Baidīdamies, ka viņus(līvu vecākos) aizvedīs pār jūru uz Vāciju, viņi nodeva bīskapa kunga rīcībā ap trīsdesmit savu zēnu, kas pie Daugavas un Turaidā bija dižciltīgākie (Indriķa hronika, IV, 4). 1203.gada vasaras notikumos VII nodaļā Kaupo tiek aizvests līdzi brālim Teoderiham ar krustnešiem uz Romu pie pāvesta Inocenta III, kurš pasniedz Kaupo 100 zelta gabalu un izturas ar lielu sirsnību.
Atšķirīgi (kļūdaini) notikumi, darbības laiks un personas par 1203.gada braucienu uz Romu atspoguļotas Atskaņu hronikā, kur abata Teoderiha vietā stāstīts par Meinhardu(„Uz Romu līdz ar Meinhardu/ jaunkristītais Kaupo brauca”(Atskaņu hronika, 310.-311.) un „tūkstoš simt/ četrdesmit trešajā/ gadā bīskapamatā/ tika Meinhards iesvētīts”(Atskaņu hronika, 428.-431.). Atskaņu hronikā nav nekas minēts par pāvesta dāvanām Kaupo izņemot to, ka „tam pāvests deva svētību”(Atskaņu hronika, 435.).
…