Būtisks aspekts pārejā uz demokrātisku valsts iekārtu post komunistisko valstu reģionā ir konstitūcijas izveide. Dažās valstīs to bija jāuzraksta no nulles, bet citās – jāpapildina, jāpilnveido. Konstitūciju parasti veido valdošās grupas, nevis minoritātes. Otrkārt, Satversmes sapulces vēlēšanām ir jābūt proporcionālām. Konstitūcijas izstrādes laikā Satversmes sapulcei ir jāizvairās no lielām pilsētām, jo tas var apdraudēt tās izstrādi, kā arī tās izstrādei ir nepieciešami demokrātijas apstākļi. Lai gan partiju nesakļaušanās būtiski nevar ietekmēt konstitūcijas izveidi, tomēr „viens izņēmums bija cilvēktiesību koncepta ieviešana – kontrastā ar pozitīvajām sociālajām tiesībām.”1
Parasti konstitūcija sastāv no četrām daļām – no divām īsākām, kur ievadā tiek izcelti valsts režīma mērķi un pamati un divām garākām, kur tiek organizētas un deklarētas cilvēk un pilsoņtiesības. Nevienā valstī nav vienprātības, par to, cik plašai un komplicētai ir jābūt valsts konstitūcijai. Ungāru izveidotā konstitūcija bija īsa, savukārt Čehijas izveidotā konstitūcija 1992.gadā jau ietvēra „pilsonisko sabiedrību”, kas ievadīja to Eiropas demokrātiskajā sabiedrībā, bet „pats bagātākais šāda veida iekļaušanās piemērs ir Polijas 1997.gada konstitūcija.…