Mācību process ir skolēnu un skolotāja mērķtiecīga mijiedarbība, kuras rezultātā mācāmais izglītojas, audzinās un attīstās, tiek apgūta cilvēces pieredze.
Mācību procesa ārējo struktūru veido:
uztveršana;
izprašana;
apjēgšana;
lietošana.
Kognitīvisti mācību procesā akcentē garīgo informācijas apstrādes procesu. Īpašu nozīmi piešķirot tādiem faktoriem kā individuālie mērķi, tieksmes, motivācija, neatlaidība, indivīda zināšanu un spēju līmenim.
Kognitīvās mācīšanas teorija balstās uz humānistiskās psiholoģijas principiem, kur katrs indivīds tiek uzskatīts par unikālu personību, ar tikai viņam piemītošajām intelektuālajām, emocionālajām, fiziskām īpašībām, kas var izpausties arī mācīšanas stila izvēlē.
Kognitīvā teorija izšķir divus mācīšanās veidus:
1)atklājumu mācīšanos – bērns pats formulē hipotēzes un pats pārbauda saviem spēkiem, nevis vienkārši pieņem skolotāja teikto;
2)ģeneratīvo (radošo) mācīšanos – bērni paši mācīšanās gaitā veido savas izziņas aktivitāti, iemācās vairāk un labāk.
Skolotājs, īstenojot mācību un audzināšanas programmu, pamatojas arī uz kognitīvo teoriju orientētu didaktisko modeli, izmantojot Ž.Piažē, B.Blūma, Ļ.Vigotska atziņas.
Kognitīvo teoriju modelī galvenais ir izpratnes veidošana, izziņas spēju attīstīšana.
Organizējot mācību procesu ir jāievēro Ž.Piažē kognitīvās attīstības stadijas.…