Cilvēka attīstība ietver sevī bioloģisko, sociālo un personības attīstību. Pusaudžu periods veido pāreju no bērnības uz jauniešu periodu un ilgst no 11 – 15 gadiem. Šī perioda īpašā nozīme ir saistīta ar bērna pubertāti un sociālo attīstību, kā arī identitātes un pašvērtējuma meklēšanu un nostiprināšanos. Izveidojas personības pamatiezīmes un kvalitātes, kā arī atklājas visos iepriekšējos periodos izveidojušās ietekmes emocionālajā, kognitīvajā un sociālajā sfērās. Lielākā vai mazākā mērā pusaudzi raksturo negatīvisms, opozīcija, nepakļaušanās un „lomu” sajukums. Pusaudžu periodu (pēc Mišela Kle) var sadalīt četrās attīstības zonās – pubertatīvā attīstība, kognitīvā attīstība, socializācijas reorganizācija un identitātes veidošanās.
Bioloģiskie rādītāji pusaudžu gados norāda uz intensīvu augšanas ātrumu. Intensīvi attīstās reproduktīvie orgāni, palielinās tauku daudzums, muskuļu masa, palielinās un nobriest dzimumorgāni. Palielinās arī izturība un spēks. Pubertāte norāda uz dzimuma nobriešanu. Pusaudžu gadi tiek uzskatīti par lūzuma, krīzes un pārejas periodu no bērna uz pieaugušo stāvokli. Fizioloģiski attīstās gan zēni, gan meitenes. Viņi aug augumā un pieņemas svarā. Bez tam meitenes fiziskajā attīstībā apsteidz zēnus. Pusaudži izskatās „stūraini”. Šo pārvērtību periodu pusaudži ļoti pārdzīvo. Tā kā aktīvi sāk darboties iekšējie sekrēcijas orgāni, tad var novērot īslaicīgus nervu sistēmas traucējumus – paaugstinātu uzbudinātību, ātru, strauju dabu un afekta tipa reakcijas. Šajā periodā norisinās dažādi emocionāli pārdzīvojumi, kas saistīti ar pretējo dzimumu.…
