Magdeburgas puslodes

Aristoteļa uzskati un spēcīgā spriestspēja sniedza kristīgajai baznīcai iespēju pamatot abstraktas teoloģiskās idejas. Līdz ar to Aristoteļa darbiem bija piešķirts gandrīz vai svēts statuss. Daudzos gadījumos apstrīdēt Aristoteļa apgalvojumus par pasaules fizisko darbu bija tikpat kā noliegt kristīgās vērtības un baznīcu, kas bija ķecerība, taču Aristotelis nekad nebija domājis, ka viņa darbi tiks šādi izmantoti, bet tieši tā tos izmantoja vairākas Eiropas zinātnieku paaudzes. Paskāla dzīves laikā cīņa starp tradicionālajiem domātājiem un jaunajiem eksperimentālo metožu piekritējiem ritēja pilnā sparā. Tas, ka viņš spēja atrast kopīgo starp ticību un zinātni, ir vēl viens pierādījums viņa nozīmībai vēsturē. Paskāls eksperimentāli pierādīja, ka atmosfēras spiediens mainās līdz ar pacēlumu un no tā izrietēja secinājums, ka vakuums pastāv ne tikai teorētiski, bet arī dabā. Šis strīds ir nozīmīgs, jo to rezultātā tika dziļāk izpētīts vakuuma fenomens un pārbaudīti dažādi tā aspekti. Tika izprasts, kā tas rodas un kāda ir tā nozīme. Tika apgāzts Aristoteļa jēdziens, ka vakuums nevar pastāvēt, kuram tajā laikā ticēja gandrīz visi, jo Aristoteļa darbi tika uzskatīti par vispareizākajiem. Pasaulē attīstījās eksperimentālā zinātne un eksperimentu izmantošana teoriju radīšanā. B. Paskāls savienoja teorētisko ar dabas likumiem, bet Oto fon Gērike ar savu Magdeburgas pusložu eksperimentu parādīja sabiedrībai, ka vakuums tiešām pastāv. …