Artefakta izpratne paver jaunu ceļu estētikā, saistot to ar mākslas fenomenu. Arī KANTAM māksla ir atkāpe no tīrā estētiskā sprieduma. KANTS uzsver, ka daiļās mākslas (kā tolaik bija pieņemts sacīt) ir atšķirīgs un īpašs veids,
kuram piemīt iekšēja pabeigtība,
tas ir mērķis pats sev.
Daiļās mākslas atšķiras arī no tā, ko reizēm sauc par mākslu, viens no tādiem mākslas veidiem ir mehāniskā māksla, kas ir izzināma un parocīga, otrs veids ir krietni sarežģītāks, tas ir saistāms ar laika pavadīšanu, piemēram, kāršu spēle, tāpēc šo veidu var saukt par patīkamo mākslu. Par daiļajām mākslām mēs varam saukt visu to, kas nav daba un ir saprotams vienīgi kā māksla, taču kas pēc savas meistarības pakāpes tuvinās dabai.
Māksla tiek nosaukta par fenomenālu objektu, un, izsekojot šī objekta tapšanai, mēs nonākam pie radošās subjektivitātes. Daiļās mākslas ir ģēnija jaunrades rezultāts.
Kas ir ģēnijs? Ar šo vārdu KANTS drīzāk saprot dabisku talantu, nevis ekstraordināru personību. Dabisks talants ir tas, ko nevar apgūt mehāniskā ceļā, apgūstot tikai likumus un iemaņas. Oriģinalitāte un atšķirība ir ģēnija pazīmes, tāpēc arī daiļo mākslu darinājumi ir eksemplāriski, t.i., tie top tikai vienu reizi
Estētiskā ideja noformē tēlu vai juteklisko formu, saglabājot šo neizteicamo domu. Pateicoties estētiskā idejas klātbūtnei ir iepējama uztvere.
Māksla nav fizisks fakts, jo fiziskajam un faktiskajam nav savas realitātes, tie ir reāli.
Viena no pamanākajām estētikas iezīmēm ir saistība ar pieredzi, kas klasiskajā estētikas teorijā bieži tika absolutizēta. KANTA estētika saglabā šo pieredzes nozīmi, ienesot tajā savas korekcijas.
Kas raksturo estētisko pieredzi? Šis jautājums ir saistāms ar estētiskās uztveres savdabību.
Jutekliskais tvērums vienmēr tiek pakļauts kaut kādai intelektuālai apstrādei, jo uztvertais tiek pārstāvēts, tiek meklēta objekta patiesība, kas balstīta uz praksi.
Estētiiskajā uztverē cilvēks vienmēr ir klātesošs, protams, tad, ja viņš akli neseko modei vai citu spriedumiem.
Estētika nebalstās tikai uz dabas dotajiem uztveres aktiem, etētiskā uztvere jebkurā gadījumā prasa no cilvēka to izkopt.
Ko tad īsti nozīmē estētiskā audzināšana:
1.gaumes izkopšanu
2.vai uztveres disciplinēšanu?
Varam minēt ŠILLERU, kuram estētiskā audzināšana ir brīvības izkopšana. Ar to tiek domāta radošā brīvība, kas piesaka robežu nojaukšanu starp realitāti un šķitumu un kas piesaka subjektīvo brīvību kā augstākās brīvības izpausmi.
Šodien estētika vairāk pievēŗsusies mākslas darba analīzei, jo tieši šī sfēra visuzskatamāk demonstrē mūsu uztveres iedabu un ļauj domāt par estētiskajām vērtībām, estētisko attieksmii utt. Tas nozīmē jaunu pavērsienu, kur iepriekšējais estētikas traktējums vairs nav iespējams, jo tīrā estētikas teorija vai „tīrais skatiens” uz mākslu ir bezspēcīgs. Šajā analīzes laukā ielaužas arī citi spēki – vara, dominēšana, autoritāte, tirgus, kas izmaina arī estētisko attieksmi un uztveri – tās vairs nav iespējamas tīrā veidā, jo tad tās klusē.
Franču filozofs un sociologs PLĒRS BURDJĒ uzsver, ka mākslas darba analīze jau ieved zināmu empīriju, kas padara „tīro” teoriju nevarīgu. Mākslas darba uztvere nemaz nav tik attīrīta, kā mums tas šķiet, jo pats mākslas darbs nes sev līdz divas būtiskas pazīmes: nozīmi un vērtību.
Iztēles tēma Rietumeiropas estētikā ierasti tiek saistīta ar māksliniecisko jaunradi. Mūsdienu pasaulē iztēle nav tikai estētikas „īpašums”, par to daudz tiek diskutēts psiholoģijas zinātnē, loģikā.
Iztēles jautājums ir saistāms arī ar mākslas valodas tēmu, iztēle ir kā tilts uz tēlu, attēlu, valodu, visu to, kas saistās ar mākslas izteiksmes līdzekļu plašo spektru.
Var sacīt, ka estētikas vēsturē iztēle ir izprasta divejādi un šī izpratne joprojām ir saistoša. Abi varianti ir saistīti ar iztēles uzdevumu jeb funkciju darbību – to, kā notiek tēlu tapšana.
1.Pirmais variants iztēli tulko kā atdarinošu jeb mimētisku darbību; tas nozīmē, ka cilvēkam piemītošā tēlveidošanas spēja ir apkārtējās pasaules atveidojums, un paši tēli ir apkārtējās pasaules nospiedumi.
2.Otrais iztēli raksturojošais variants ir mazliet sarežģītāks, jo tajā tēls pietuvojas prāta konstruējošai darbībai. Šis variants iztēli skaidro kā mnemotisku jeb cilvēka atmiņā balstītu spēju, kas rada tēlu – idejas līdzinieku.
Iztēles kā jaunrades avotu interpretācija savieno estētikas klasiku ar modernitāti. Tas fokusējas jautajumā par to, kā apvienot domāšanas aktivitāti ar jutekliskās uztveres daudzveidību. Klasiskajā estētikā liela nozīme ir IMANUELA KANTA idejām par iztēli kā tiltu starp juteklību un sapratni.
20.gadsimta estētikā nozīmīgu vietu ieņem franču filozofa ANRĪ BERGSONA domas par iztēli. Bergsons iztēli skata kā veselumu jeb iekšēju vienotību, kurā norisinās jēdzieniskās domāšanas papildināšana un bagātināšana. Bergsons akcentē intelektuālās simpātijas nozīmi, kas ir vērsta uz cilvēka vienotības atjaunotni.
Robežšķirtne iztēles interpretācijā 20.gadsimtā pieder fenomenoloģiskajai estētikai, it īpaši tai līnijai, kas atkal nāk no Morisa Merlo-Ponti un Mikēla Difrēna teorijām.
Kāds ir fenomenoloģiskās estētikas veidotais iztēles tvērums?
Lai labāk izprastu šo īpatno domas stilu, ir nepieciešama neliela atkāpe fenomenoloģijas vēsturē. Fenomenoloģisko domas virzienu vislabāk raksturo jēdzieni „intencionalitāte”, apziņas horizonts, „intersubjektivitāte”. Ko šie jēdzieni nozīmē estētikai? To, ka estētika dzīvo kā veselums, kas dots cilvēkam viņa apziņā. Tieši apziņai piemīt tēlainība.
Fenomenoloģiskās metodes izstrādātājs, vācu filozofs Edmunds Huserls uzsvēra, ka šīs tēlainības pamatā ir nevis tēla un realitātes attiecības, kas attīstās kā attēlojums, bet gan iztēles un uztveres reālā konteksta sadursme. Šī sadursme rāda to, ka tēla un attēlojuma sakritība ir gluži apšaubāma parādība.
Svarīgāk par attēlu ir saprast tēlveidi, kas pamatojas iztēles mnemotiskajā jeb atmiņas darbībā un ir virzīta nevis uz atsevišķa tēla radīšanu, bet gan uz tēla pasaules konstruēšanu.
Iztēle nav realitātes atspulgs, un tēls nav realitātes vērojuma rezultāts.
Tēls, kā atzīst fenomenoloģija, ir objekta neesamība. Iztēlei,lai tā sāktu darboties ir nepieciešams kaut kas tāds, ko tā lāgā nepazīst vai vēl nav iepazinusi. Tai ir nepieciešams neesošā impulss.
Franču filozofs un literāts Žans Pols Sarts, kuru iedvesmoja Huserla fenomenoloģiskā iztēles koncepcija, iztēli saista ar apziņas brīvību, tās spēju padarīt reālo neesošu (neantizēt) un tā vietā ieviest ireālo.
Iztēle ir būtiska apziņas funkcija, darbā „Esamība un nekas” apgalvo Sartrs interesē divos aspektos:
1) kā iztēlojamā jeb imaginārā veidošana; viņš uzsver, ka imanigatīvais akts ir vienlaikus konstituējošs jeb saturu radošs, izolējošs un a-neantizējošs jeb iznīcinoši atjaunojošs;
2) kā iztēle, kurā notiek tēla-objekta tapšana. …
