Vislielākā saimnieciskā rosība bija vērojama 17. g. vidū hercoga Jēkaba laikā, kad tika nodibinātas daudzas jaunas dažādu preču ražotnes.
Hercogs Jēkabs bija tolaik modernās ekonomiskās politikas – merkantilisma piekritējs. Šai politikai raksturīga vietējās rūpniecības attīstīšana, preču eksports un izejvielu imports. Markantilisma pamatideja balstījās uz to, lai valstij ieplūstu aizvien vairāk naudas un mazāk – citur ražotu preču.
Lai novērstu atkarību no dzelzs importa, hercogistē tika ierīkotas dzelzs ieguves un apstrādes manufaktūras – rūpnieciski uzņēmumi. Tām vajadzēja sagatavot visu nepieciešamo kuģubūvei.
Hercoga Jēkaba laikā tikai celti ķieģeļu, kaļķu un dzelzs cepļi un tika izgatavots stikls, šaujampulveris, ozolkoka mucas un virves. Sevišķi attīstīta bija kuģubūve. Tika maksimāli racionalizēta saimniekošana hercoga īpašumos – domēnēs. Tieši tur un pilsētās visstraujāk attīstījās jaunie saimniekošanas veidi.
Manufaktūra ir uzņēmums, kurā visus darbus veic bez mašīnu palīdzības, tikai ar rokām. Sākumā tajās aicināja amatniekus no ārzemēm, bet drīz lielākā daļa amatnieku rūpniecības uzņēmumos bija latvieši, kas ātri apguva nepieciešamās darba iemaņas. Jēkabs izveidoja manufaktūras un darbnīcas, kurās ražoja stiklu un papīru, dedzināja degvīnu, darīja alu, dedzināja ķieģeļus un kaļķus, apstrādāja ādas, auda vadmalu un linaudeklu. Ražoja arī ziepes un dažādus greznuma priekšmetus – paklājus, gobelēnus, rotaslietas. Ieveda tikai sāli, siļķes, dārgus audumus, vīnus un garšvielas.
Visas manufaktūras piederēja hercogam personiski un viņš viens pats atbildēja par ieguldīto kapitālu, darbaspēku un tā organizēšanu, bet viņa pasākumi deva labumu arī pilsētām un pārējai valstij. Visu šo saimniecisko aktivitāšu ciešā saistība ar hercoga personu ir viens no izskaidrojumiem, kāpēc plaukstošie uzņēmumi nepārdzīvoja savu dibinātāju. …