Priekšvārds
Latviešu dzejai sācies jauns laiks, kad dzeja var būt brīva un neierobežota savā attīstībā. Literatūra vispār tiek vērtēta tagad savādāk nekā agrāk. 90. gadu otrā pusē dzejā parādās jauni meklējumi, tai nav tukša skaņa, bet dzeja ir dzīves nepieciešamība. Dzeja ir vajadzīga, tā vajadzīga mums visiem. Dzeja ir un arī būs vienmēr.
Jaunais dzejnieks Māris Salējs apcerēs un rakstos par jauno laiku procesiem literatūrā tiek bieži pieminēts. Māris Salējs dzimis Rīga 1971. gadā 13. janvārī, 1999. gadā beidzis Mākslas Akadēmiju kā diplomēts tekstilmākslinieks, ieguvis arī savā specialitātē maģistra grādu. Strādā viņš kā otrs redaktors jaunās literatūras žurnālā „Luna”.
Māris Salējs – dzejnieks, daudzu vecāku kolēģu uzlūkots kā Lielā Cerība, iespējams, ne tikai, ka viņš ir viens no ļoti nedaudzajiem atdzejotājiem (poļu un ukraiņu dzejas atdzejotājs).
Māra Salēja pirmā dzejas grāmata „Māmiņ, es redzēju dziesmu” iznāca 1999. gadā. Tā ir grāmata, kas var interesēt gan vecākus, gan jaunākus cilvēkus. Ar šo grāmatu Māris Salējs apliecina, ka ir neuzkritoši nopietna personība. Viņa dzejā var saskatīt un saklausīt cilvēka dvēseles bagātību un skaistumu, vienlaikus arī ārējo pasuli, kas dažreiz ir galīgi nesaprotama pat draudīga. Skaistais un neglītais vienmēr stāvējuši blakus.
1. Dzejoļu motīvi.
Krājumā „Māmiņ, es redzēju dziesmu” ir daudz dzejoļu un katrs dzejolis ir atšķirīgs. Pārsvarā dzejoļos ir iekšējais monologs, kur dzejnieks pats uzdod jautājumus, un pats uz tiem atbild, piemēram, „Ko dara? – Tie klusi. Bet vēl ko? – Tie klusi bez nopūtām rēnām”.
Pārsvaraa raksta par sevi, par dabas paradībam – „iziet. no ielas stūra, aklā. tantiņa nakts”, „biju maziņš es kādraiz.”.
Laiks. Runu par konkrētu laiku, šajā krājumā es atradu tikai vienā dzejolī: „Ir tūkstošdeviņsimti ķēdesžvadzošs gads.”, bet pārejos dzejoļos M. Salējs raksta tagadnē – „sit sarkanacu upe sit caur klinti valodiņa rit”.
Motīvus ir grūti saskatīt, jo dažos dzejoļos rodas sajūta, ka rakstnieks ir licis dažādiem cilvēkiem uzrakstīt pa vienam teikumam par jebkādu tēmu un rakstnieks visus šos desmit teikumus salicis vienā tekstā un nosaucis par dzejoli, piemēram:
rejas. mežā atsaucas maldu suņi. ne
ēniņas. stumbru tūkstošveidīgas sejas.
rožaini sp…īd. stikla dzērve. ļoti. nedzirdami
slīd. ja samin peļķi. dzird: ledus runā.
pantera. gurdeni krūmā. aci. atplestu.
vaļā. zeltainu. redzoklī kādi. pie galda. un
vakariņo. sieva ar pavārnīcu. no terīnes
kūpošu zupu. bet nedzird. karotes
šķindam. par tālu. par klusu. mežs.
pulsēdams mijkrēsli dūmo. iezalgojas un
dziest. dzērve virs izcirtuma. laiks mājup.
pirms decembris. ienācies.
Man liekas, ja es norakstot šajā dzejolī būtu kādu rindiņu palaidusi, Jūs to nepamanītu...
2. Dzejoļu tēli.
Tik, cik šajā ktajumā ir dzejoļu tik te ir tēlu, dažreiz sastopas dzejoļi, kur katrā pantiņā ir savs tēls, bet neskatoties uz to visi Māra Salēja tēli ir ļoti noslēpumaini, neizprotami, maldīgi.
no tumsas izkož caurumu
un aiziet sildīties
trīsdesmit krēslas augumu
pie siltiem cilvēkiem
šņāc pasaule kā izpūsts tvaiks
no kāda zvēra elpas
un noraso uz purna maigs
un noripo pār ķepām
sāk virpuļot gan sniegs gan prieks
par novakari zeltains
ikviens sev pašam ienaidnieks
ar sirdi un ar smeldzi
…
