18. gs. 2. pusē, kad Hābsburgu tronī kāpa 2 spēcīgas personības- Kārļa VI meita Marija Terēzija (1740-1780) un viņas vecākais dēls Jozefs II (1780-1790).
Marija Terēzija sāka valdīt 23 gadu vecumā. Viņa bija Kārļa VI vecākā meita. Pēc vecajiem likumiem viņa varēja saņemt tikai daļu no Hābsburgu valdījumiem. 1713. gadā Kārlis VI izdeva t.s. Pragmatisko sankciju, saskaņā ar kuru Marija Terēzija bija vienīgā tēva mantiniece. Viņa pārvaldīja visas Hābsburgu zemes- Austriju, Ungāriju, Čehiju, D-Nīderlandi un īpašumus Itālijā. Pragmatisko sankciju atzina Francija, taču daudzas Eiropas valstis negribēja to atzīt.
Marija Terēzija bija pēdējā Hābsburgu dzimtas mantiniece. Pēc viņas laulībām ar Lotringas Franci Stefanu iesākās Lotringas Hābsburgu dinastija. Viņu laulībā bija 16 bērni. Viena no meitām bija Francija karaliene Marija Antuanete. Marija Terēzija bija absolūtiksa valdniece, viņa monarha varu uztvēra kā Dieva uzkliktu pienākumu un, īstenojot to, jutās kā māte savām tautām. Marija Terēzija bija stingra katoliete, tāpēc reliģiskas tolerances ideju viņa nepieņēma. Viņu raksturo kā dzīvesgudru valdnieci, kurai prasme iepazīt cilvēkus un intuīcija ir līdzējusi orientēties valsts lietās. (Viņas tēvs neierādīja viņai kā jāvada valsts, jo domāja, ka to darīs viņas dzīvesbiedrs) Viņas valdīšanas panākumus noteica tas, ka viņa pulcināja ap sevi izglītotus un spējīgus politiķus, paļāvās uz viņiem.…