Marisa Vētras romāns "Karaļa viesi"

Ievadā es gribētu uzsvērt to, ka Marisa Vētras darbs “Karaļa viesi” nav tikai autobiogrāfisks darbs par paša autora dzīvi trimdā, bet tas ir arī vēsturisks avots – laikabiedra atmiņas par citiem, kur mēs varam atrast gan K. Skalbes, gan prof. F.Baloža, gan J.Grīna vārdus un daudzu citu, mums zināmu un tautā iemīļotu autoru un mākslinieku vārdus, kas bijuši spiesti pamest Latviju un dzīvot tur, tālajā Zviedrijā, atrauti no savas tautas un kultūras, pēc kā tiecās viņi visi, bet ne visi atgriezās, lai to izbaudītu.
Darba tēma, cik nu to mēs varētu nodefinēt ir par cilvēka – mākslinieka dzīvi trimdā un ap viņu notiekošajām darbībām, par to, kā mainās viņa pasaules skatījums, par viņa cīņu, lai svešumā saniegtu, kaut daļēju zaudēto laimi, iegūtu normālu dzīvi, par atsacīšanos no ideāliem, lai varētu izdzīvot un iekļauties sabiedrībā – svešā, bet tai pat laikā tik tuvā un mīļā, zinot, ka iepriekšējo dzīvi vairs ne kas nespēs atgriezt.
Autors savā darbā ir vēlējies parādīt to, ka, lai vai kas dzīvē sagaida cilvēku, tam ir jādzīvo uz priekšu, neskatoties uz grūtībām, kas to sagaida, ar savu darbu un piemēru rast kopību pat tālumā, tādu kā mazu Latviju, tur tālajā Zviedrijā, jo dzīves gudrība jau māca – nekad neizsamist, bet sākt visu no sākumā, tā būtu tā galvenā doma, kas caurvij visu darbu. Savā darbā parādot spilgtākās atmiņas, no dienas,…