Mērija Meipsa-Dodža "Sudraba slidas"

Izrādes aktieri, kas tēloja jauniešu pulciņu, bija krāšņi tērpti, atgādināja iztēlotus pasaku varoņus. Ar apģērba palīdzību tika radīts arī komiskais efekts, piemēram brālēna tēls no Anglijas. Rūtainais iestīvētais mētelītis radīja iespaidu par nedaudz dīvainu, varbūt arī neiederīgu, no citas kultūras un sabiedrības nākušu personu. Komiskais šajā tēlā tika panākts arī ar valodas palīdzību- angļu valodas vārdu izmantojums un akcentā izteiktās frāzes.
Toties nabadzīgo jauniešu Hansa un Grēteles apģērbs, lai arī mēģināts izveidot tā, lai viņus varētu izrādē dēvēt par „lupatlašiem”, nemaz neradīja pārliecinošu izskatu par abu izmisīgo nabadzību.
Uzskatu, ka neveiksmīgs izrādes saistījums ar Ziemassvētkiem. Pieļauju domu, ka vēlāk nākošajās izrādēs varbūt izdevās šo noskaņu izveidot, tomēr pirmizrādē radās iespaids, ka „Es skaistu rozīt zinu“ un „Klusa nakts, svēta nakts“ tiek izrādei „piekabināts” klāt, dziedāts tikai tāpēc, ka ir decembris. Tāpat arī visu padarīja tikai sliktāku dziesmas „Klusa nakts, svēta nakts“ vārdu sajaukšana un skatītāju aplaudēšana nevietā.
Gaidīto Ziemassvētku noskaņu izrādē pilnīgi noteikti neuzbūra, drīzāk saērcināja par ne līdz galam nostrādāto izrādi, skatītāju-bērnu- neuzvedību izrādes laikā un citiem ārējiem faktoriem, kas traucēja uztvert izrādi. Tā visa ļoti žēl, jo pēc būtības un iecerētās idejas izrāde „Sudraba slidas” varēja izvērsties par skaistu un nostalģisku Ziemassvētku laika stāstu. Pēc šīs izrādes noskatīšanās pāri palikušas vien dažas rindas no „lipīgās” dziesmiņas „sudraba slidas, sudraba slidas…”

…